Komisijas sēde šoreiz notika sestajā laboratorijā — defektoskopijas Iaboratorijā.
Ap lielu rentgenoskopisku aparatu puslokā ,bija sasēdušies komisijas locekļi un institūta darbinieki.
Parasti šo aparatu institūtā lietoja, lai skatītos cauri metala detaļām vai atlējumiem. Tādā kārtā metala masā varēja uziet dobumus vai nesaskatāmas plaisas. Šoreiz spēcīgajai rentgena ierīcei bija jāveic cits uzdevums.
Garā koka kastē, kas bija piepildīta ar smiltīm, kustējās kurmis. Viņš raka savu parasto eju, cenzdamies nokļūt pie zemē paslēptā gaļas gabaliņa. Un nu sapulcējušies uz fluorescējoša ekrana ierauga stipri palielinātu kurmja skeletu. Dzīvnieka ķermeņa neskaidrajā siluetā kustēdamies skaidri iezīmējas kauli un žokļi.
— Pazīstams skats! — Gevorkjans smaidīdams saka Tētim. — Veikli gan jūs visu to noslēpāt no manis!
— Te jau nebija nekā, ko slēpt, — Tētis atbildēja, ērtāk ierīkodamies atzveltnes krēslā. — Praktikanti šo eksperimentu izdarīja naktī ar laboratorijas priekšnieka atļauju. Viņi aizgāja no laboratorijas tieši pirms tavas atnākšanas. Pēc tam, kā tu zini, priekšnieks otrā dienā aizbrauca komandējumā. Bez viņa neviens cits to nezināja. Vēlāk es viņu palūdzu, lai netraucē tevi ar tādiem niekiem. Un tu jau pats arī aizmirsi šo atgadījumu.
— Pamatīgi izdomājuši! — galvenais inženieris turpināja, uzrunādams vienu no komisijas locekļiem. — Nu paskatieties tikai! Kauli taču ir gluži kā mašinas sviras! Tūlīt redzams, kas jāievēro konstruējot. Jā, dzīvā organismā reti kaut kas ir lieks . . .
Nākošās «pazemes laivas» konstruēšana izraisīja karstas debates. Izvirzījās divi galvenie lēmumi. Pirmais bija tāds, ka laiva jābūvē līdzīga jau gatavajam modelim, ko vada pa stiep- lem telemcclianiski. Ierosināja apgādāt to ar radiolokācijas iekārtu, kas sekmīgi pielietota televizijas urbī. Tādējādi no virs zemes laivu varēs ne tikai vadīt, bet arī redzēt visu, kas noliek apakš zemes.
Saskaņā ar otro priekšlikumu vadzēja būvēt laivu, ko vadītu cilvēki, atrazdamies tās iekšienē. Protams, laivā būtu nepieciešama arī radioiokacijas iekārta, lai cilvēki varētu redzēt savu ceļu un veikt ģeoloģiskus pētījumus.
Pēdējā priekšlikuma atbalstītāji atsaucās uz to, ka uzbūvēt lielā dziļumā strādājošu telemechanisku ierīci ir ļoti sarežģīts darbs un prasa daudz laika. Daudz vienkāršāk un ātrāk ir uzbūvēt laivu, ko vadītu cilvēki.
Pirmā priekšlikuma atbalstītāji piekrita, ka telemcchaniskas- laivas būve tiešām prasīs daudz laika, bet norādīja uz lielajām briesmām, kādām būs pakļauti cilvēki laivas iekšienē. Un patiesi, kā izglābt cilvēkus, ja gadījumā laiva pazemē sabojājas?
— Kas uzņemsies atbildību par pirmo ceļotāju dzīvībām? — uztraucās galvenais inženieris, kas vadīja sēdi.
Tomēr arī viņš pats bija noraizējies par laiku,~ kas paietu, kamēr izgatavo pa radio vadāmu laivu. Zeme ļoti slikti vada radioviļņus. Vai vadības iekārtas signāli būs pietiekami skaidri? Un cik daudz mēģinājumu būs jāizdara, kamēr iegūs drošus rezultātus? Par vadu, kas stiepsies no laivas, tapat kā tas bija mazajam modelim, viss bija skaidrs. Ja lietos resnu un izturīgu vadu, tad laivā nepietiks vietas, kur novietot spoli. Lai kabelis zemē neiesprūstu, tam taču katrā ziņā jāizritinās no laivas. Bet laivai jāceļo desmitiem kilometru tālu! Un pie tam — kas tad tā būs par laivu! Tā taču nevarēs brīvi pārvietoties pazemes dzīlēs . . .
Balsojot komisijas locekļu balsis dalījās uz pusēm. Pat ilgstošas debates neko neizmainīja.
— Neizdevīgā stāvoklī jūs esat mani nostādījuši, biedri, — skumīgi noteica Gevorkjans, — manā pusē izšķirošais pārsvars . . . Iznāk, ka man vienam jāizlemj šis jautājums. Tas nav biedriski, — viņš nobeidza, sēzdamies krēslā.
…. Atkal galvenajam inženierim sākās bezmiega naktis.
— Cilvēki . . . Automāti . . . Cik cilvēku … — viņš klusi bubina, tumsā staigādams pa savu kabinetu.
Galvenais inženieris atstāj kabinetu, kā vienmēr aizmirsdams aizvērt aiz sevis durvis. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau ir Tēta istabā.
— Aizver durvis, — Tētis viņu sagaida ar parastajiem vārdiem.
— Es vairs nespēju, — galvenais inženieris saka, sēzdamies atzveltnes krēslā. — Spriedīsim kopīgi. Reiz par visām reizēm. Cilvēki vai automati? Nu? Atbildi!
— Domā, Aram. Apsver visu, — Tētis viņam atbild. — Atceries tikai: ar cilvēkiem riskēt nedrīkst. . . Tādēļ jau tev arī ir rgaiša galva, lai izlemtu, vai var uzbūvēt pilnīgi droši darbojošos mašinu. Bet varbūt labāk telemechanisku? Laiku zaudēt arī nav ieteicams. Tāda mašina mūsu zemei vajadzīga jo drīzāk . ..
— Bet zemūdenes taču ir! — Gevorkjans aizrautīgi saka, žestikulēdams ar rokām. — Ir! Ar tām taču brauc cilvēki. Nu, kas tad šeit par kavēkli? Mūsu dienās, kad technikā tik augsti attīstīta, pazemes mechanisma bojāšanās iespēja ir simtkārt mazāka nekā pirmajām zemūdenēm. Vai saproti?
Galvenais inženieris atkal nosēžas krēslā un sāk ar pirkstiem bungot pa galdu.
