— Diezgan! — viņš pēkšņi saka, sizdams dūri uz galda. — Diezgan! — viņš pieceldamies atkārto. — Būvējam laivu, ko vadīs paši cilvēki … Es pats to vadīšu pirmajā pazemes ceļojumā!— viņš piemetina. — Pats! Pārbaudīšu to visu! Un pārbaudīšu tik ilgi, līdz kļūs skaidrs, ka tā darbojas absolūti bez kļūmēm un tās pasažieri var justies pilnīgi droši …
Tētis piegāja pie sava drauga un cieši paspieda tā roku.
Pēc dažiem mēnešiem, kopš bija sākušies darbi, mechaniskajā •cechā stāvēja skaista un īpatnēja metala konstrukcija.
Tā stipri atšķīrās no pirmā mechaniskā kurmja modeļa un vairāk izskatījās pēc mazas zemūdenes. Tomēr pēc uzbūves principa mašina joprojām palika liels mechanisks kurmis.
Tāpat kā pirmajam modelim, olveidīgā tērauda korpusa priekšgalā bija novietoti «zobi» — asa griežņu rinda. Korpusu apvija tērauda spirāle, kuras uzdevums bija aizspiest un noblīvēt gar sāniem uzirdinātos iežus. Pakaļējā galā atradās «peld- spuras», kas apakš zemes virzīja un vadīja laivu.
Tā jau bija īsta pazemes laiva. Pa korpusā ierīkotajām at- skrūvējamām lūkām laivā sakāps cilvēki. Ceļojuma laikā viņi atradīsies ērtā kabinē. Viņu rīcībā būs vesela virkne apbrīnojamu aparatu. Starp tiem arī pazemes radiolokators, kas ceļotājiem. ļaus saskatīt priekšā esošo zemes masivu.
Tiesa, ne jau viscaur zeme ļaus šai mašinai netraucēti vagot savas dzīles. Cietajos akmens masivos laiva nespēs virzīties uz priekšu. Tai vajadzīgi samērā mīksti slāņi, kurus iespējams sablīvēt. Bet arī šādā gadījumā mašina, kas kustas apakšzemes, ir neatsverama ģeoloģiskā izlūkošanā. Cietiem masiviem un lieliem akmeņiem, ja tie patrāpīsies mīkstajā pamatā, pazemes laiva varēs apiet apkārt, tāpat kā zemūdene apiet zemūdenes rifus un akmeņus.
Vislielākā nozīme laivas iekārtojumā bija aparatūrai, kas uzturēja sakarus ar virszemi. Kā zināms, ūdenī un zemē radioviļņi neizplatās pietiekami tālu. Tiesa, laivā iebūvēja ļoti spēcīgu radioraidītāju, kas strādāja ar īpašu vilni (ar kuru radiosignāli vislabāk izspiežas zemei cauri), tomēr pilnīgas garantijas vēl nebija. Zemē varēja uzdurties slāņiem, kas iedarbosies kā radioviļņu ekrāns, un sakari pārtrūks.
*
Noguruši, bet laimīgi mājup no darba gāja trīs nešķiramie draugi. Līdztekus konstruktora darbam viņi tagad bija nodarbināti arī pazemes laivas montēšanā. Kopā ar galveno inženieri viņi veselām stundām uzturējās pazemes mašinas kabinē, cenšoties iztaustīt un pārbaudīt katru detaļu.
Vakaros pie studentiem bieži mēdza iegriesties Petja ar saviem biedriem, kas bija piedalījušies mechaniskā kurmja būvē. Šad un tad kopā ar Petju atnāca arī vecais Panfjoričs.
Reiz šādā vakarā izraisījās saruna par pēdējo notikumu, kas bija satraucis visu institutu.
Televizijas urbis, kas pēc kārtas turpināja strādāt dažādās vietās, nesen bija atklājis naftas iezīmes. Naftu saturošais slānis kā miglains attēls bija parādījies uz televizijas ekrana. Slānis atradās diezgan tālu no urbuma, un tāpēc radiolokators ar pūlēm spēja noteikt tā īsto atrašanās vietu. Tika nolemts izdarīt urbumu citā vietā, kur varbūt izdotos trāpīt uz dziļi iegulušo slāni ar naftu vai arī pienākt tam tuvāk.
Negaidot sarunā iejaucās Panfjoričs.
— Es nu nezinu, — viņš iesāka, — vai nostāstiem var ticēt vai ne, bet gan labi atceros, ko man stāstīja mans vectēvs. Mež- malītē, kalna piegāzē, tur, kur iegriežas upīte, agrāk bijusi ieeja alā . ..
Arodskolnieki pavirzījās tuvāk stāstītājam, gaidīdami kaut ko interesantu. Mājīgajā istabā, ko apgaismoja vienīgi galda lampa, iestājās klusums.
— Tad tā, — Panfjoričs turpināja, — ala bijusi dziļa. Gājuši pa to ar lāpām, bet tā vedusi arvien zemāk un zemāk', it kā tai gala nebūtu. Tomēr atradušies drošinieki, kas nolēmuši aizstaigāt pa to, cik dziļi tik var, — līdz pašam galam, vārdu sakot. Sacīts — darīts. Apgādājušies ar ēdamo, paņēmuši ieročus un lāpas un gājuši …
— Cik tad viņu bija? — kāds nepacietīgi iejautājās.
113
—•Nu pagaidi, netraucē! — Panfjoričs atcirta. — Kā lai es zinu! Vectēvs netika man teicis — un diezgan… Gājuši, ar vārdu sakot, kāpuši arvien zemāk un zemāk … Tur, protams, čūskas un visādi citādi rāpuļi, bet viņi par to neko nebēdājuši.
ft Meklējumu pasaulē
Iet tik vien tālāk .. . Vai ilgi gājuši vai ne, par to es arī neko nezinu, bet iegājuši lielā alā . .. Augsta! Pat griestu neredz . .. Iekliegušies puiši: «Ehe-he-e-e-e!» Alā ilgi skanējuši dārdi: liela ala.
— Tā bija atbalss, — atkal kāds no zēniem nenocietās.
— Nu, tad nestāstīšu. Ko jūs traucējat! — Panfjoričs apvainojās.
— Turpini, Panfjorič … tas ir tik interesanti! — Koreļins sāka uztraukties.
— Kas nu tur ko turpināt, — Panfjoričs atsāka. — Nav jau nekā īsti, ko turpināt… Gājuši tālāk. Jūt tādu kā smaku arvien stiprāk un stiprāk. Paskatās uz kājām: manu dieniņ, slapjums plunkšķ zem zābakiem! Vai ūdens? Nē, nav vis ūdens. .. pārāk nejauki smird. Tīri kā pēc petrolejas. . . Un tad «tas» arī noticis. Nevienam nebijis skaidrs, kā viņi dzīvi izkļuvuši laukā.
