Stāstītājs apklusa un vērīgi pārlaida skatienu pār saviem klausītājiem. — Nu, kā jums šķiet? — viņš turpināja. — Vai tā nebija nafta apakš zemes? Manuprāt, tā pati bija. Droši vien puiši aiz nezināšanas aizdedzināja to ar lāpām, un tā nu tad uzliesmojusi…
— Bet tā taču nevarēja degt bez gaisa, — Bogdichanovs apšaubīja.
— Kāpēc ne? — Koreļins dedzīgi aizstāvēja. — Panfjoričs taču;
stāsta, ka pazemes grote bijusi ļoti liela. Ja jau cilvēki varēja elpot, tas nozīmē, ka tur bija uzkrājies skābeklis. Kaira ziņa jāuzmeklē alas ieeja!
— Neatradīsiet! — Panfjoričs noteikti apgalvoja. — Ir jau meklēts. Kad es vēl biju puišelis, visas pēdas bija izzudušas. Kā jūs to uziesiet? Aizgruvusi! Pazemes ugunsgrēka aiz gruvusi. ..
… Jā-ā-ā … — Panfjoričs pēc brīža turpināja. — Divi no tiem, kas nokāpa pazemē, tā arī vairs nepārnāca. Palika tātad apakš zemes …
Nostāsts par pazemes ugunsgrēku ļoti ietekmēja Koreļinu. Viņš runāja par to vēl pēc viesu aiziešanas. Bogdichanovu turpretī nodarbināja, no viņa viedokļa raugoties, daudz svarīgāka doma, un viņš ar redzamu nepatiku klausījās sava drauga spriedelējumos par tautas gudrību, par to, cik vērtīgi ir vietējie nostāsti, un daudz ko citu.
Lieta tā, ka ar pazemes laivu jau bija veikti nelieli pārbaudes braucieni. Tā ielaidās zemē ne visai dziļi, ne vairāk kā pieci līdz astoņi metri, un tādā dziļumā nobrauca nelielus attālumus. Drīzumā bija gaidāma nopietna pārbaude dziļumā, kad laivai vajadzēs iegremdēties divus trīs kilometrus dziļi. Tieši šādā gadījumā varētu pilnīgi attaisnoties tās noderība ģeoloģiskiem pētījumiem. Ģeologi jau bija sagatavojuši kartes laivas nākamajam maršrutam.
Pārbaude bija paredzēta visdrīzākā laikā.
*
Tēta darba kabinetā ienāca mazliet sakumpis cilvēks. Viņš nosēdās atzveltnes krēslā, noņēma raga brilles un nosalaucīja tās mutautiņā, piemiegdams savas tuvredzīgās acis. Tas bija inženieris, vecs institūta darbinieks.
— Grigorij Timofejevič, — viņš teica rāmā, vienmuļā balsī, — esmu visu apdomājis. Pie galvenā inženiera ir veltīgi iet, tādēļ atnācu pie jums.
— Kāda palīdzība jums vajadzīga?
— Redziet, kāda lieta … Kas es vairs par strādnieku! Patiešām … Visā laikā, kopš strādāju institūtā, neesmu neko ievērojamu paveicis.
— Jūs maldāties. Jūs tiekat augstu vērtēts.
— Ne jau tas ir galvenais! Es strādāju daudz, bet, saprotiet, ne ar ko neizceļos. Ar vārdu sakot, ierindas darbinieks. Jūs taču to loti labi zināt! Nu, kāpēc tad, sakiet, lai riskē ar dzīvību tik izcils darbinieks, tik brīnišķīgs cilvēks … Vai nojaušat, par ko es runāju?
— Nojaušu, — Tētis klusu teica, uzmanīgi vērodams inženieri.
— Apgalvoju jums, ka laivas pārbaudi apakš zemes es veikšu ne sliktāk par viņu.
— Tas nav iespējams. Galvenais inženieris piekrita būvēt laivu, ko vadītu cilvēks, nevis telemechanisms, tikai ar to noteikumu, ka pirmo pārbaudi dziļumā izdarīs viņš pats. Tas jāzina ari jums.
— Bet es piedāvāju ko citu, — inženieris teica. — Galvenajam inženierim nemaz nav jāzina, ka es ātrāk par viņu došos pazemē.
— Kā-ā-ā? — Tētis lēni jautāja.
— Tā, kā jūs dzirdat.. . Pārbaude paredzēta otrdien desmitos no rīta, bet es startēšu naktī pirms otrdienas.
— Ak tad tā!… — Tētis pārdomās noteica. — Nē, tas nav iespējams… Mēģiniet parunāt par šo jautājumu ar galveno inženieri.
— Nav nozīmes. Kā jūs, tā arī es pārāk labi pazīstu Aramu Grigorjeviču, — inženieris noskumis sacīja. — Es cerēju tikai uz jūsu palīdzību …
Todien ar līdzīgiem priekšlikumiem pie Tēta ieradās vēl daži.
Gandrīz visi uzsāka sarunu aplinkus. Beidzot Tētim apnika šie svētceļojumi, un viņš atnācējus saņēma ar iepriekš sagatavotu frāzi:
— Taisāties braukt ar laivu?
— Kā jūs to zināt? — viesis brīnījās.
— Pēc izskata redzams. Nekas nebūs! Visu labu, biedri!
Pēdējie sagatavošanās darbi jau tuvojās beigām.
Pārbaudes laukumā blakus pazemes laivai, kas ar priekšgalu jau bija atspiedusies pret zemi un tāpēc stāvēja mazliet slīpi, rosījās ļaudis.
Bogdichanovs, kuram bija uzdota atbildība par laivas sarīkošanu, pārbaudīja katru sīkumu, ik brīdi rāpdamies atvērtajā ovalajā lūkā.
Jo rūpīgi Bogdichanovs pārbaudīja akumulatorus, kas glabāja laivas braukšanai nepieciešamo elektroenerģijas krājumu. Tie bija jauni, neparasti akumulatori, kas, neraugoties uz nelielajiem apmēriem, uzkrāja milzīgu enerģijas daudzumu; tos bija nesen izstrādājuši padomju zinātnieki. Ekspluatācijā tie apliecināja savas labās īpašības. Tomēr pazemē, pie tam vēl tik neparastos apstākļos, tie tiks lietoti pirmoreiz.
Rīt no rīta agri laukumā sapulcēsies visi institūta darbinieki, lai pavadītu savu galveno inženieri pirmajā riskantajā pārbaudes braucienā. Daži uzskatīja šo pārbaudi par tik bīstamu,
ka ieradās atvadīties no institūta zinātniskā vadītāja ka no puslīdz «nāvei nolemta cilvēka».
Patiešām, izmēģinājums ar šāda veida mašinu, kas kopa ar cilvēku dodas pazemē daudzu kilometru dziļumā, bija pirmais technikas vēsturē.
*
Pārbaudes priekšvakarā trīs draugi viesojās galvenā inženiera dzīvoklī. Pēc atgriešanās savās mājās studenti izturējās mazliet dīvaini.
