Melo, draugs. Kad pienāks VIŅA: «Kaut vēl tasīti kafijiņas.» Pavērties ugunī. Klausīties krasta bangas.
Nezinu. Pagaidām nē.
Kas būs «c»? Mīla?
Šai ziņā dievs nav mani lutinājis. Visu dzīvi nav sanācis. Negribas atminēties. Tikai tagad ir viņa — Ļuba.
Mana mīļā. Mana vienīgā. Viņai drīz četrdesmit, bērni lieli, bet man viņa joprojām ir meitene. Allaž jauka: kad skumja un kad jautra. «Viņai ir gazeles acis.» Es neesmu redzējis gazeles, bet viņu acīm jābūt tādām. Pats galvenais — viņa ir gudra. Dažubrīd liekas, ka zinu viņu visu, ka viņas prāta «griesti» manu acu priekšā, bet pēkšņi viņa ņem un apžilbina tevi ar kādām oriģinālām idejām. Būtu vairāk godkārības un brīva laika, varēja būt profesore. Noteikti. Bet raksturs? Aizsvilst dusmās, sarunā aizvainojošus, netaisnus vārdus. Taču otrā dienā — zvans: «Zini, man nebija taisnība.» Turklāt — sieviete. Bet vispār es neesmu nekāds vērtētājs, — pieredze pārāk niecīga.
Kad domāju par viņu, visbanālākie vārdi man kļūst dzīvi un mirgo.
Cik žēl… Viņai vairs nebūs neviena. Bez tam vēl vīrs. Es nemaz neesmu greizsirdīgs uz viņu, bet viņai ir grūti.
«Prieku avots» —. tie nav īstie vārdi. «Ciešanu avots.»
Tu tomēr melo, draugs, pat savā tagadējā stāvoklī! Tu saņēmi vairāk, nekā devi. Un biji pabailīgs. Egoistisks. Atceries, pirms dažiem gadiem vēl visu varēja grozīt? Pāvels dzēra un pinās ar citām, bērni to zināja un mierīgi būtu aizgājuši Ļubai līdz.
Bet tu? Jā, esi vainīgs. Kaut ko murmulēji: «… Pagaidi … pagaidi…» Vienkārši baidījies zaudēt brīvību. Zvērināts vecpuisis, tu baidījies, ka kāds tevi traucēs domāt. Prasīs uzmanību un rūpes. Saprotams, vai tad slikti? Mīlestība … Plus «intelektuālas» sarunas. Noslēpumainība piešķir visam romantisku mirdzumu. Pārējo laiku vari rakņāties grāmatās un formulās, izdomāt teorijas. Vecpuišu sabiedrībā pastrīdēties ar Ļoņku vai puišiem.
Vispār, tu nosmalsti krējumu.
Bet viņai taču ļoti grūti. Darbs, bērni — un nepārtraukta mānīšanās…
Tavas aizbildināšanās — «pati atnāca» — nav ne graša vērtas. Ne graša. Viņa iemīlēja. Ja jau tu esi godīgs, būtu ņēmis un atturējis viņu. Precēties tu tik un tā netaisījies. Un arī nemīlēji tolaik vēl.
Viss skaidrs, vari turpināt.
Labs ir, turpināšu arī. «Zinātniekam vienmēr jāskatās patiesībai acīs…»
Pietiek strīdēties. Skaidrs: «c» — mīla — izslēgta.
Tātad maksimumu prieka dod darbs. Tas ir tik skaidri, ka nemaz nevajadzēja analizēt. Brist biezokņos, lai saņemtu pļauku.
Staip citu, tas ir veselīgi. Samazina žēlumu pašam pret sevi.
Nevienu tu pagaidām neesi aplaimojis. Bērnus neesi ne radījis ne audzinājis. No tavas zinātnes cilvēki labumu pagaidām nav guvuši. Vienīgi puiši — tavi palīgi uzrakstījuši disertācijas.
Labi. Iegaumēsim. Uzdevums tik un tā ir viens: pabeigt iesākto darbu. Attaisnot savu eksistēšanu.
— Vēl tasi kafijas, Ivan Nikolajevič. Optimismam.
Atdzisusi. Jāuzsilda… Nē, labāk uzvārīsim svaigu.
Acīmredzot man jāsastāda darba plāns. Man ļoti patīk sastādīt plānus. Tiem ir jēga, pat ja tiek izpildīta tikai puse. Tagad līdz pusei nedrīkst.
Uzdevums: radīt elektronu modeli, kas imitē iekšējo orgānu darbību un to mijiedarbību dažādos patoloģiskos procesos.
Pafantazēsim, kamēr vārās kafija.
Mūsu priekšā «Saslimšanu modelēšanas un slimnieka organisma automātiskas vadīšanas nodala» — lielas slimnīcas kibernētisks centrs. Nosaukums tāds pagarāks, bet nekas, var iztikt ar pirmajiem burtiem — varbūt kaut ko līdzīgu SMAVN. Diez kā vis neskan. Nav svarīgi. Gan izdomās. Lielajā istabā stāv viņa — Mašīna. Četri skapji ar maiņas blokiem. Pie sienas organisma struktūrshēma, milzīga. Sirds, plaušas, aknas, smadzenes, iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Daudz dažādkrāsu līnijas savieno kvadrātus. Šī sarkanā, biezā — gāzu O2, CO2 apmaiņas sistēma. Dzeltenās līnijas — hormoni. Zilās — nervu ceļi. Daudz līniju. Es redzu tās: šī shēma ir man uz galda zem stikla. Katram kvadrātam sava ievades iekārtu pults; tām uzdod orgāna stāvokli: dažādas funkciju traucējumu pakāpes. Nierēm — spēju izvadīt ūdeni, sāļus, aizturēt vai laist cauri cukuru, olbaltumus. Izdarīs pētījumus, pagriezīs rokturus atbilstoši rezultātiem, un bloks atveidos nieru funkciju dažādos sirds, aknu, nervu un endokrīnās sistēmas darbības apstākļos.
Tā arī manu asins analīzi var uzdot blokam «asinsradītāji orgāni». Ieslēgt mašīnu, un tā parādīs, kas tādā un tādā mēnesī notiks ar liesu, pēc tam ar sirdi, tad traucējumus vielmaiņā un tā tālāk. Līdz nāvei. Un paziņos termiņu. Bet pēc tam var atkārtot vēl un vēlreiz, pēc rindas izmēģinot zāles. Taču rezultāts būs viens. Vienīgi termiņi tomēr dazadi…
Modelējoša iekārta ir pilnīgi reāla lieta, tikai prasa ļoti daudz pūliņu. Uztaisīsim sarakstu: kas vajadzīgs, kas izdarīts, kas darāms.
Saraksts iznāks garš. Manas laboratorijas tiešais darbs ir iegūt orgānu raksturojumus. Piemēram, kāda ir sirds izgrūsto asiņu tilpuma atkarība no spiediena vēnās un artērijās? Tas pats par aknām, nierēm. Kā endokrīnie dziedzeri, nervu sistēma regulē dažādu orgānu darbību?
