Varbūt izdosies izkulties? Ja nu pēkšņi izārstējos? Atkal ieiešu laboratorijā bez šī pulksteņa, kas skaita minūtes?
Nevajag sevi mānīt, draugs. Pierodi pie jaunā stāvokļa. Pie nāves. Trīsas pār muguru. Nežēlīgs vārds.
Tik žēl sevis! Būtu atnākusi Ļuba, apmīļotu. Noglāstītu galvu.
Piezvanīt viņai uz māju?
Nē, vēl nedrīkst. Nevajag sarežģījumu.
Dīvaina sajūta. It kā tu mierīgi būtu soļojis pa ceļu un pēkšņi — bezdibenis. Jau šķita, ka priekšā tāda un tāda pilsēta, tāda un tāda pietura. Interesants darbs, laba grāmata. Palika daži metri putekļaina ceļa ar retiem ziediem ceļmalā. Un atpakaļceļa nav.
Bet kas bija tur — aizmugurē? Ko nu, lai paliek — bija daudz laba. Daudz.
Paiesimies. Septiņi soļi no galda līdz skapim. Vēl septiņi atpakaļ. Turp — atpakaļ. Turp — atpakaļ. Nav pat, kam atstāt mantas. Kā nav? Bet laboratorija? Tiks viņiem sava bibliotēka, tiks kabineta vai atpūtas istabas iekārta.
Aiz stikla grāmatu priekšā — suvenīri. Kam tos? Ēzelītis no Stambulas. Brīvības statuja no Ņujorkas. Vilcene zīdī Romulu un Remu. Maziņa himēra no Parīzes Dievmātes katedrāles. Atmiņas: kongresi, referāti, aplausi, pieņemšanu kņada. Viss aizies līdz ar mani.
Tur, kaulu smadzenēs šīs šūnas vairojas drausmīgā ātrumā. Tā vien liekas, ka es redzu tās dalāmies, citu pēc citas. Citu pēc citas. Jaunas un kailas tās ielec asins straumē. Piesātina mani.
Gribas iekliegties: «Glābiet!»
Un tad kļūs grūti būt vienam.
Pasaukt Ļoņku? Viņš vēl nezina. Pastāstīšu. Pasūrošos.
Un tad? Ko gan viņš pateiks, ja ne banālus mierinājuma vārdus? Kas viņam pašam būs pretīgi. Varbūt vienīgi piedzersies.
Nevajag. Ne ar vienu nevajag par to runāt. Pietiek ar Dāvidu. Vismaz kamēr vēl ir brīvība un griba.
Priekšā vēl pēdējās nedēļas. Būs jaliekas slimnīcā. Negribu. Es zinu, kā tur ir, — pats esmu bijis ārsts un pacients.
Novilkt pēc iespējas ilgāk mājās. Bet kā ar ēdienu, zālēm? Draugi un laboratorijas meitenes nāks apraudzīt. (Ļuba droši vien pat tad nevarēs.) Cik daudz rūpju viņiem būs ar mani!
Tad jau labāk slimnīcā. Var aizvērt acis un teikt: «Esmu noguris.» Sejās atvieglinājums: pienākums izpildīts, var aiziet.
Atkal logs. Melni, kaili zari. Vējš.
Vientulība.
Likās, ka esmu pieradis, samierinājies. Pat apmierināts: neviens netraucē. Bet tagad kļuvis skumji.
Nevar būt. Nevar būt, ka nav izejas! Lūk, tā cilvēki netic nāvei. Bet ārsts vainīgi plāta rokas. «Nespējam palīdzēt.»
Kafiju? Reflekss — pulkstenis ir desmiti. Vēl trīs stundas darba. Darbs? Tas vairs nav vajadzīgs. Kafiju tomēr iedzersim.
Varbūt tas ir sapnis? Divreiz dzīvē es sapnī biju slims ar vēzi — bija tāpat, ja vēl ne bēdīgāk. Pamodos: «Tavu prieku!»
Cik man lieliski nokārtota saimniecība! Kafija pati labākā. Dzirnaviņas — ž-ž-ž! — un gatavs. Spēcīgas. Ungāru kafijas vārāmā mašīna. Pamatīga porcija vienai personai.
Gaidu, kamēr uzvārīsies. Gaidu, un viss. Labāk būtu iedzert šņabi, bet diemžēl neesmu paradis. Tagad derētu. Iedzer un guli.
Kāda patīkama garša! Kafija ceļ optimismu.
Draugs, tu taču uzskati sevi par zinātnieku. Zinātnieks — tas ir tik daudz. Cilvēks, kas visu spēj salikt pa plauktiņiem. Novērtēt. Noteikt likumsakarības, radīt sistēmas. Un bez tam viņam jābūt drosmīgam. Jāvalda pār sevi.
Beidz! Noslauki asaras un slienas. Vēl mirstamā stunda nav situsi.
Mēģināsim visu apsvērt ar skaidru galvu: «Nāves ēnā». Bet labāk bez frāzēm. Ņemšu papīru un uzrakstīšu, kā to allaž esmu paradis darīt.
Dots: es un slimība. Jāatrod optimālais atrisinājums: ko darīt un kā dzīvot, lai gūtu maksimumu prieka un minimumu nepatīkamā?
Rakstām: es — pazīstams profesors fiziologs, 47 gadus vecs. Ja pabeigšu darbus, būšu devis izcilu ieguldījumu medicīnas zinātnē.
(Būtu jau paveicis, būtu jau akadēmiķis, ja nebūtu izkaisījis savus spēkus. Atceries? Cik daudz kļūdu! Cik daudz gadu pagājuši velti. Ak, ja varētu tagad tos atgūt, šos gadus.)
Ko nu vairs gausties. Bet ja nu pēkšņi kaut ko izgudro? Stāt.
Bet vai tagad «ieguldījums» būs? Esi pārliecināts?
Jā, jā, esmu. Viss ir: ir idejas, metodes, tehnika, kolektīvs. Šie puiši un meitenes. Mīļi, labi.
Nenovirzīsimies no temata. Pierakstījām: gūt maksimumu prieka.
Avoti: a) Radīšana. Īstenošana.
Vai jebkura radīšana? Nē, tikai tā, kas nāk par labu cilvēkiem. Bet ko radīt? Kauns, ka mēs, teorētiķi, tik maz dodam ārstiem. Lai gar, viņi arī tādi dīvaini: samierinās ar primitīviem priekšstatiem, ar kļūdām. Nenosodi! Viņiem ir grūti, kad slimnieki mirst. Atceries, kā pats ārstēji. Tas bija sen.
Četrdesmit otrā gada oktobris. Jauns ārstelis frontes hospitālī strādā pirmo mēnesi. Dežūras laikā neuzķēra gāzes gangrēnu. No rīta galvenais ķirurgs amputēja ievainotajam augšstilbu. Slimnieks nomira. «Slikti, Vaņa, ļoti slikti.» Visu dzīvi neiziet no prāta, labāk būtu mani iekāvis.
Tātad, cik daudz «cilvēces mīlestības» un cik «radīšanas prieka»? Nezinu. Uz pusēm. Varbūt otrā pat vairāk.
… Avoti: b) Prieki, ko sniedz dzīve. Grāmata. Teātris. Paēst. Vanna …
Tas viss gan nav diez kā. Labi sestdienā, kad esi noguris, turpretī atvaļinājumā — skumji. Maz interesanta.
