Viņš atkal sāka tarkšķēt. Arī tad, kad nabaga vīrs runājās ar mums, viņa prāts reizēm aptumšojās, reizēm noskaidrojās. — Vai tu kādreiz esi iemērcis kāju aukstā ezerā? Vai kādreiz esi nostājies uz augsta tramplīna un skatījies lejā, ūdenī?
Es sapratu, ko viņš grib teikt. Cilvēks vēlas kaut ko darīt, bet pēdējā bridi viņu pieveic bailes.
Lisa vairs nespēja izturēt.
— Vai kāds no jums nevarētu paskaidrot, kas te notiek?
Šķiet, man gribējās drusku izrādīties. Galu galā man blakus bija Lisa!
— lails aplaupīja banku, — es pavēstīju. —Tas notika 1959. gadā. Viņam bija gandrīz drošs plāns, kā noslēpt pēdas. Slēptuve kādā no metro tuneļiem.
Es pasniedzu Lisai avīzes izgriezumu. Tajā bija rakstīts, kā policisti kājām dzinās pakaļ laupītājam līdz ieejai metro stacijā Brodveja un Piecdesmit piektās ielas stūri; šis teikums bija piesaistījis manu skatienu pusdienlaikā, kad Hugo mums kaut ko stāstīja. Policisti nekavējoties bija apturējuši un aizzīmogojuši visus metro vilcienus. Pēc tam viņiem vajadzēja tik vien kā pārmeklēt vagonus.
— Taču, — es teicu, — policisti kļūdījās. Viņi domāja, ka laupītājs ieskrien metro stacijā, lai ielēktu aizejošā vilcienā. Viņi nezināja, ka šis laupītājs grasījās skriet projām pa sliedēm un nemaz nekāpa vilcienā.
— Un policisti viņu nenotvēra, — Lisa teica. — Tieši tas arī teikts šajā vecajā avižrakstā.
— Jā. Vai tu atceries to puisi noliktavā? Viņš teica, ka Neģēlis Džins Delanijs pagaisis sliežu ceļā. Tieši tāpat ka tas laupītājs, tikai daudzus gadus vēlāk. Tā nu nevarētu būt sagadīšanās. Te nu visi pavedieni sarit kopā.
Es pievērsos mazajam vīriņam braucamkrēslā.
— Lail, mana versija ir šāda. Jus noslēpāt naudu un nogaidījāt, līdz nākamajā naktī droši varēsiet atstāt tuneli. Kādu mēnesi vai divus pēc laupīšanas, kad policija bija zaudējusi ceribas zagli atrast, jūs atgriezāties, lai paņemtu naudu. Taču, dodoties iekšā tuneli — ja tas būtu noticis atpakaļceļā, pie jums būtu atrasta nauda —, jūs kaut ko saputrojāt, un vilciens notrieca jūs gar zemi. Un tad, kad jūs jau bijāt piesaistīts pie braucamkrēsla, nebija nekādas iespējas bez citu palīdzības dabūt rokā to naudu. Kam gan jūs varējāt uzticēties?
Vēlāk, jo nevar taču kādu nosaukt par traku tieši viņa klātbūtnē, es Lisai teicu, ka tad, kad lails sāka zaudēt prātu, viņš droši vien neapklusdams visiem — gluži tāpat kā mums ar Maiku — klāstīja par to naudu. Un Neģēlis Džins Delanijs droši vien atklāja sakarību starp bankas aplaupīšanu un nelaimes gadijumu, tāpat kā to izdarīju es.
Es paliecos uz priekšu. Man vajadzēja noskaidrot pašu svarīgāko, un es nespēju to izdarīt bez laila palīdzības.
— lail, lūdzu, izstāstiet mums, ko jūs teicāt Neģēlim Džinam Delanijam. Izstāstiet mums, kur atrodas slēptuve.
Mazā vīriņa acīs parādījās sapņaina izteiksme. — Slēptuve. Mana tēva kļūda. Viņš bija inženieris.
Es pamāju ar galvu. Man sāka zust pacietība. Es gribēju tikt pie Džoela. Un arī pie Maika un Ralfija, ja Neģēlis Džins bija sagūstījis viņus Brodveja un Piecdesmit piektās ielas stacijā. Virs lietusmētelī un cepurē noteikti varēja pazīt Maiku.
Lails turpināja runāt; brīžam viņš šķita pavisam saprātīgs, brīžam atkal galīgi traks. — Galvenais inženieris! Galvenais inženieris!
Nākamās divdesmit minūtes vilkās neizturami gausi. Lails tarkšķot un šņākuļojot ņēmās šķetināt garu jo garu stāstu, kamēr mēs sēdējām, degdami nepacietībā doties pie Džoela. Bet lails nerimās, pirms mums viss netapa skaidrs.
Cik es varēju noprast, Laila tēvs bija 1903. gadā projektētā metro galvenais inženieris. Brodveja un Piecdesmit piektās ielas stacijā viņš pieļāva nelielu kļūdu, kuras dēļ viņam gandrīz nācās zaudēt darbu un savu labo slavu. Tanī vietā, kur sliežu ceļš pagriežas, viņa rasējumā viens burts bija drusku izplūdis. Sliedēm vajadzēja par pieciem grādiem novirzīties uz rietumiem. Burts "R", kas apzīmēja rietumus, gandrīz izskatījās pēc "A", kas apzīmēja austrumus. Inženierim, kurš pats orientējās plānā kā savā kabatā, neienāca prātā skaidrāk iezīmēt, ka sliedes jānovirza uz rietumiem. Tāda doma šķita muļķīga, tāpēc viņš nemaz nepapūlējās to pieminēt.
Laila tēvam uz četrām dienām bija jāpamet darbs, lai varētu būt pie savas sievas, kad dzima Lails. Kad inženieris atgriezās darbā, viņš ar šausmām atklāja, ka darba vaditajs un strādnieki veselas četras dienas tuneli rakuši nepareizā virzienā! Viņi bija nepareizi izlasijuši to vienu burtu rasējumā, un tunelis tika novirzits piecus grādus uz austrumiem, nevis uz rietumiem.
