Hugo atstāja mūs, lai sadabūtu piena kokteiļus. Dzirdēdams Laila vārdu, atcerējos, ka es pat nebiju papūlējies apskatīties, ko viņš man iebāzis kabatā. Tobrīd daudz svarīgāks bija Džoels un tas, ko Djūks par viņu stāstīja.
Es pasniedzos un izvilku no kabatas saņurcītu avīzes gabalu. Es pat nenojautu, cik atšķirīgi viss ievirzītos tad, ja šīs džinsas, kuras rīta pusē biju ieplēsis uz drāšu žoga, viesnīcā es būtu apmainījis pret citām. Tāda gadījumā avīzes izgriezums atrastos viesnīca — un Maiks un Ralfijs kopā ar Džoelu, iespējams, būtu pazuduši uz mūžu.
Hugo atnāca atpakaļ. Sūkdams piena kokteili, es lasīju avīzes izgriezumu.
BANKAS APLAUPĪTĀJS PAGAIST BEZ PĒDĀM Gangsteris paķer sev līdzi simttūkstoš dolāru.
Policisti joprojām lauza galvu, nespēdami sadzīt pēdas virām, kurš šopēc- pusdien viens pats iegāja Pirmajā Nacionālajā bankā un aukstasinīgi pavēņa pret kasieriem ieroci. Policijas ierēdņi apgalvo, ka projām no bankas vīrs devies kājām, un, pēc visa spriežot, viņš katrā ziņā tiks notverts…
— Kāpēc lails ienīst pazemi, Hugo kungs? — Lisa pieklājīgi jautāja, lai kliedētu klusumu, kas bija iestājies, kamēr es lasīju.
Hugo pašūpoja galvu. — Nabaga lails! Tas notika tik sen, ka tikai daži no mums, vecajiem bukiem, to atceras. Ja tā padomā, viss ir skaidrs. Lails tagad sēž braucamkrēslā tāpēc, ka viņu notrieca metro vilciens.
Es tikai pa pusei dzirdēju, ko Hugo teica, jo doma, kas neatlaidīgi bija maisījusies man pa galvu, kļuva par spalgu trauksmes zvanu. Pazeme, metro. Atkal tas pats! Pazeme, metro. Vīrs, kuru sastapām noliktavā un kuram tika draudēts Brodvejas un Piecdesmit piektās ielas metro stacija. Tad — aklais, kurš aizbēga, aizvezdams līdzi Džoelu. Un tagad — Lails.
Taču vajadzēja būt vēl kaut kam! Kaut kam tādam, ko es par metro biju dzirdējis un kas tagad bija kļuvis loti svarīgs. Es to pilnīgi varēju sajust! Bet kas tas bija?!
Hugo papurināja galvu. — Vai zin', mēs vēl tagad to kārtīgi neaptveram. Ļaudis nokrīt no perona un tiek savainoti. Diemžēl tā gadās. Taču ar Lailu tā negadijās. Viņš bija tuneli. Gāja caur tuneli. Jābūt galīgi trakam, lai līstu iekšā. Tur tad arī vilciens viņu notrieca. Viņš neparko nevienam neteiks, ko viņš darija tik tālu no perona.
Kāda vieta avīzes rakstiņā piesaistīja manu uzmanību, un trauksmes zvani manā galvā pārtapa par sirēnām. Es tik cītīgi pūlējos atcerēties tos vārdus, kas visu sasaistītu kopā, ka man vajadzēja piecelties un sākt staigāt pa istabu. Hugo un Lisa noraudzījās mani.
Ko gan es agrāk tādu būtu dzirdējis, kam tik ciešs sakars ar visu šo lietu? Pēkšņi es to aptvēru. Vīrs noliktavā! Jā, jā, jā!
Es dziļi ievilku elpu. Hugo atbilde uz manu nākamo jautājumu visu izšķirs.
— Hugo! Jūs sakāt, ka tikai daži vecie buki atceras to notikumu. Jūs esat viens no tiem, vai ne?
Viņš piekrītoši palocīja galvu. Sirds man dauzījās tik stipri, ka ausīs atbalsojās dobja dunoņa.
Es paskatījos uz datumu avīzes izgriezuma stūrī.
— Vilciens viņu notrieca 1959. gadā, vai ne?
Hugo atkal palocīja galvu, un viņa acis iepletās.
— Un tas notika Brodvejas un Piecdesmit piektās ielas stacijā. — Es runāju lēnām un apdomīgi, jo dunoņa, kas atbalsojās manās ausis, draudēja aizsist elpu. lails bija iegājis tunelī Brodvejas un Piecdesmit piektās ielas stacijā. Un tur vilciens viņu notrieca gar zemi.
Hugo no pārsteiguma sarauca plato pieri, un tajā iegūla dziļas grumbas.
— Kā tu to visu uzzināji?
Un tad es gara acīm skaidri redzēju, kā tam vīram noliktavā aiz bailēm un bažām bija saviebusies seja, kad viņš sēdēja uz lupatu kaudzes un izteica vārdus, kas nu visu nolika savās vietās.
"… Tad viņš nolec uz metro sliedēm un dodas prom. Pēc brīža no tās puses tuvojas vilciens. Esmu cieši pārliecināts, ka ieraudzīšu viņu pieplacinātu šķērsām pāri vilciena priekšgalam. Nekā nebija! Tas zellis gluži vienkārši ir izgaisis…"
Nu viss sakrita. Avīzes rakstiņš. Lails braucamkrēslā. Vilciens, kas neapstājās. Un Neģēlis Džins Delanijs.
Man bija bail tērēt laiku, visu izskaidrojot. Pie Hugo es vēlāk varēšu ieskriet jebkurā bridi. Džoels bija pazudis, un es zināju, kur viņš ir. Un Maikam ar Ralfiju draudēja milzīgas briesmas.
— Nav laika, Hugo! Piedodiet!
Es sagrābu Lisu aiz rokas un atrāvu viņu no piena kokteiļa glāzes. Kad uzmetu uz letes naudu, viņa aptvēra, ka es briesmīgi steidzos.
— Mums jāskrien, ko kājas nes! — Teikuma beigas Hugo vairs nevarēja sadzirdēt. Pirms biju beidzis runāt, es jau metos laukā pa durvīm. Lisa mina man uz papēžiem.
Es vēlējos, kaut pietiktu laika apstaties, lai es lisai visu varētu izskaidrot. Bet mēs neapstājāmies. Mēs drāzāmies pa trotuāru uz priekšu, joņojām tik traki, ka gandrīz izskrējām cauri misijas nama durvīm.
Pulkstenis bija pusvienpadsmit. Trīsdesmit divas ar pusi stundas, kopš Džoels pazudis. Misijas telpās jau valdīja krēsla, jo ļaudis biia noskaņojušies vakaram.
Es ieraudzīju Djūku zvilnam krēslā pie televizora.
Es gandrīz vai kliedzu: — Brāli Filip! Kur ir brālis Filips?
Djūks satrūkās.
