— Ko? Viņš seko… — Djūks aprāvās, bet es biju pārāk uztraucies, lai pievērstu tam uzmanību. — Viņš ir izgājis. Es nezinu, kurp.
— Tad Lails! Man vajadzīgs Lails!
— Augšstāvā guļ.
—Jums viņš jāatved šurp! Tas ir svarīgāk, nekā jūs varat iedomāties!
Biju gandrīz pārliecināts, ka man ir taisnība, lails to apstiprinās. Viņš beidzot atklās to, kas man vēl nav skaidrs. Es nodrebēju, iedomājoties, kas varētu notikt, ja es nebūtu atdevis saubagoto naudu, teikdams, lai viņš palīdz sameklēt Džoelu.
Djūks redzēja manās acīs tik lielu aizrautību, ka nenināja pretī. — Jā, jā! Kā tad! Es viņu tūliņ sadabūšu rokā!
Kamēr mēs gaidījām, es soļoju šurp un turp. Lisa ar interesi mani vēroja, taču neko neteica.
— Pacieties vēl divas minūtes, Lisa! — es sacīju, atbildēdams uz jautājumu, ko pauda viņas skatiens. — Pēc divām minūtēm tu visu uzzināsi. Es lūdzu Dievu, kaut mēs neko nebūtu nokavējuši!
Es izvilku no kabatas avīzes izgriezumu un vēlreiz to izlasīju. Ko Lails toreiz mums — Maikam un man — bija steigšus nobēris?
"… Banku aplaupītāji un tamlīdzīgi… Jā, zēni, slepena vieta. Ļoti slepena. Un jokaina. Dikti jokaina. Ļautiņi bariem vien staigā pāri. Neskatieties!Neskatieties!… Jāzina tikai iezīme, lai taptu bagāts! Iezīme, lai taptu bagāts!"
Nu atklājas šo vārdu jēga, es sev teicu. Viņš jau neuzsauca Maikam un man, lai mēs neskatāmies, viņš negribēja, lai uz to pusi skatās tie ļaudis, kuri staigā tai vietai pāri. Un "iezīme" droši vien ir…
— Te viņš ir, mazais! Un man jāteic, viņš nav vis stāvā sajūsmā par to, ka es viņu pamodināju.
Lails ar rēpuļainām rokām izberzēja nespodrās acis un pievērsa skatienu Lisai un man.
— Es gribu parunāt ar jums par to dāvanu, ko jūs vakar iebāzāt man kabatā, — es viņam teicu. — Vai jūs gribat , lai Djūks dzird, ko mēs runājam?
Es biju uzminējis pareizi. lails aši papurināja galvu.
Djūks kaut ko neapmierināti noņurdēja, tomēr aizgāja atpakaļ uz savu vietu pie televizora.
Es jutu, ka nav labi izslieties pāri sīkam vīriņam, kurš sēž braucamkrēslā, tāpēc mēs ar lisu pievilkām tuvāk krēslus, kas stāvēja turpat pie galda, un apsēdāmies.
Es ielūkojos Lailam tieši acīs.
— Lail, es gribu, lai jūs man pastāstāt, kā iekļūt Neģēļa Džina Delanija slēptuvē.
22
Viņa acīs pazibēja šausmas, taču, kā šķita, tur pavīdēja arī atvieglojums. Ja es spriedu pareizi, ari tas bija izskaidrojams.
— Neģēlis Džins! Neģēlis Džins! Es par tādu Neģēli Džinu neko nezinu!
Es jutu, ka ar Lailu jārunā ļoti iejūtīgi.
Iespējams, ka šaušalīgās atmiņas par vilcienu, kas sadragājis viņa augumu, un gadiem ilgi glabātais noslēpums bija padarījuši viņa smadzenes nedziedināmi slimas.
— Neģēlis Džins nespēs jums neko izdarīt, I>ail. Vismaz ne šeit, misijas namā.
Lails atkal papurināja galvu.
— Daudziem draud briesmas, Lail. Manam brālim. Maniem draugiem. Varbūt vēl kādam. Jums ir jārunā!
Viņš papurināja galvu vēl stiprāk. Bārda šūpojās no vienas puses uz otru, skardama viņa rokas.
Kas būtu vajadzīgs, lai Lails atklātu noslēpumu? No kā viņam bija tik ļoti bail?
Pēkšņi es aptvēru, ko sacīt.
— Lail! Mēs zinām par metro staciju. Un vēl mēs zinām to, ka Neģēlis Džins nespēj jums nodarīt neko ļaunu. Un jūs neieliks cietumā par tik sen pastrādātu noziegumu.
Viņš gribēja man noticēt.
Lūzumu panāca Lisa. Viņa bija sēdējusi klusu, kaut ari no mūsu sarunas neko nesaprata. Viņa uzlika plaukstas uz Laila plaukstas un pamudinoši māja ar galvu. Tanī brīdī mazais vīriņš izšķīrās par runāšanu, un, šķiet, līdz ar to viņā spruka vaļā kāds aizsprosts.
— Šeit drošībā? Neģēlis Džins nenāks? Iailu neliks cietumā?
Es dziļi nopūtos. Tas bija līdzējis. — Nē, Lail. Cietumā sēdēs Neģēlis Džins. Un jūs būsiet varonis.
— Varonis… — I,ails apmierināti izdvesa, un tad viņa acīs pazibēja atmiņu blāzma. — Uzglūnēja man aiz stūra — tas Neģēlis Džins. Uzstūma kalna galā un tad lika paskatīties uz leju. Tas kalns bija tik stāvs!
Mazais viriņš nodrebēja. — Viņš teica, ka laidīšot mani lejā! Pataisīšot par sacīkšu mašīnu, kas drāžas pa ielu! Tad es viņam izstāstīju par slepeno vietu zem ielām.
Laila acis vīdēja neprāts, un viņš paklusu tarkšķēja: — Viņš gribēja dabūt naudu! Naudu! Visu sev!
— Simttūkstoš dolāru, — es teicu.
— Jā! Jā! Manu naudu! Bet man tak jau sen nav kāju, lai aizietu tai pakaļ! Un nav neviena, kam varētu uzticēties!
Lisa klusēdama klausījās mūsu sarunā, griežot galvu te uz manu pusi, te uz Lailu, te atkal uz mani, it kā viņa vērotu tenisa bumbiņu lidojam pāri tīklam.
Laila sejai pārslīdēja ēna. — Tad viņš piedraudēja: ja es vēl kādam to izstāstīšu, viņš man uzsūtīs policistus, lai mani ieliek cietumā. Braucamkrēsls Iailam taču ir visīstākais cietums!
Nu, skaidrs! Ja Neģēlis Džins zināja par paslēptuvi un naudu, viņam bija vajadzīgs kāds paņēmiens, ar ko piespiest Lailu klusēt. Draudi.
Taču kaut kas mani mulsināja. —Ja jūs nedrīkstējāt nevienam par to stāstīt, kāpēc mūsu pirmajā tikšanās reizē jūs mums ar Maiku izteicāt tādu piedāvājumu? Kāpēc šopēcpusdien iebāzāt man kabatā to papīriņu?
