Presto izklaidīgi lapoja avīzi, uz kuras malas bija mēģinājis parakstīties. Kada piezīme piesaistīja viņa uzmanību. Teātra un kino rubrikā bija ievietota pati pēdējā sensācija: mis Heda Luksa precas ar misteru Lorenco Marru. Lorenco bija kinoaktieris, vairākkārt tēlojis filmās kopā ar Presto. Presto bija nelaimīgais, Lorenco — laimīgais mīlētājs. Tā bija uz ekrāna, tā notika ari dzīvē. Tas nu ir ilgotais pusdievs, kyram Luksa atdevusi savu roku un sirdi. Vai tad viņš skaistāks par tagadējo Presto? Tonio paskatījās spogulī. Jā, viņš, Tonio, ir skaists. Tikpat skaists kā Lorenco. Taču Lorenco ir vārds, bet Tonio pazaudējis savu vārdu un slavu reizē ar savu seju.
Heda jāsatiek! Nolādēts! Tonio nebija pat vairs pieklājīga uzvalka! Labākais uzvalks bija novazāts cietumā. Presto atkal paķēra spalvu un aši uzrakstīja telegramu Hofmanim:
«Atsūti desmit tūkstošus dolāru uz mistera Grīna vārda viesnīcā «Imperiāl» Sanfrancisko. Presto.»
Tad Tonio palūdza pie telefona viesnīcas īpašnieku un sacīja tam:
— Jūs zināt, mister, ka es esmu pilnīgi maksātspējīgs, tikai nejauši nokļuvis materiālās grūtībās. Man palīdzēs mans draugs Hofmanis. Viņš atsūtīs uz jūsu vārda desmit tūkstošus dolāru. Lūdzu paturēt no šīs summas to, kas pienākas jums pēc rēķina, un pārējo atdot man.
Restorāna īpašnieks labprāt ielaidās šai darījumā, un drīz vien Presto kabatā atkal bija nauda. Hofmanis bija atsūtījis tikai piecus tūkstošus, un viesnīca no šīs naudas ieturēja četrus tūkstošus. Viesnīcā Tonio atkal bija atvērts kredīts, un sulaiņu sejas no jauna bija godbijīgas. Presto nopirka jaunu uzvalku un, noīrējis mašīnu, aizbrauca pie Hedas Luksas.
— Mis Luksa, — viņš uzrunāja Hedu, — es ierados jūs apsveikt. Vai nu esat atradusi savu dievu?
— Jā, esmu.
— Vēlreiz apsveicu jūs un novēlu daudz laimes … Es samierinājos ar to, ka esmu cilvēks, kas pazaudējis savu seju. Vai jūs ticat man, ticat, ka esmu patiešām Antonio Presļo, jūsu kādreizējais biedrs un draugs? — Heda palocīja galvu. — Tad, lūk . .. es gribu jums kaut ko lūgt. Es gribētu sarīkot… atvadu vakaru un uzaicināt visus bijušos draugus. Tas viņiem neuzliek nekādus pienākumus. Man tikai gribētos pēdējo reizi pakavēties viņu mīļajā sabiedrībā, un tad… tad Presto ieņems atbilstošu pieticīgu vietiņu dzīvē.
Heda labprāt pieņēma uzaicinājumu.
— Ar to vēl nepietiek, — Presto turpināja. — Es lūdzu jūs nodrošināt panākumus manām atvadu vakariņām. Te ir ielūgto saraksts. Tur jūs atradīsiet arī mistera Pitča un laimes lutekļa Lorenco Marra, Draitona, Grenlija un Paina, dekoratora Vudinga, apgaismotāja Morisa un vēl dažu otrās šķiras kinoaktieru vārdus. Es vēlētos, lai jūs šo lietu nokārtotu. Kad jūs saņemsiet viņu principiālo piekrišanu, es aizsūtīšu viņiem ielūgumus. Tātad pirmdien pulksten astoņos vakarā viesnīcas «Imperiāl» apaļajā zālē!
Vakars izdevās teicami. Visi ielūgtie ieradās kā viens. Presto bija izdevība pārliecināt pašus neticīgākos, ka viņš, kaut arī jaunā čaulā, ir tas pats vecais Presto — ne vien brīnišķīgs aktieris, bet arī lielisks režisors. Taisnību sakot, Presto «jauno» aktiera talantu ielūgtie novērtēja gan tikai vēlāk. Toties režisora spējas tika pilnā mērā novērtētas pašu vakariņu laikā. To ārējais noformējums bija ārkārtīgi dekoratīvs. Zāli apgaismoja maigi sārtena gaisma, bet pa platajām dur- vim, kuras veda uz verandu, plūda iekšā īsts mēnesnicas mirdzums, radot skaistu kontrastu. Viss bija iepriekš aprēķināts. Neredzams orķestris spēlēja liegas melodijas. Vakariņās bija ielūgti ari vairāki preses pārstāvji, kuriem te bija ne mazums materiāla un darba.
Goda vietā sēdēja Heda Luksa, pa kreisi no viņas līgavainis, pa labi misters Pitčs. Pēdējais bija labā omā. Viņam patika Presto izdoma. Dzerdams pa malciņam izmeklētu vīnu, misters Pitčs smaidīdams čukstēja Hedai Luksai:
— Lai viņš ir kas būdams, šis jaunais Presto, bet savu jauno dzīvi viņš sāk tīri labi. Šķiet, ka no viņa iznāks lietas koks! Un turklāt… — Pitčs iedzēra malku, •— viņa teiksmainā pārvēršanās un fantastiskā tiesas prāva sagādājušas viņam lielisku reklāmu. Tādu reklāmu nevar iztaisīt pat par pusmiljona dolāru! Jā, viņš sagādājis sev slavu! Un, ja viņam patiešām ir vecā Presto talants, tad varbūt ir vērts papūlēties, lai no viņa iztaisītu viņa paša cienīgu atvietotāju!
Luksa klausījās, mezdama intereses pilnus skatienus uz Presto, bet viņas līgavainis uzklausīja Pitča vārdus ar slēptu nemieru. Presto varēja tapt bīstams konkurents un ne tikai uz ekrāna, bet arī dzīvē. Lorenco jau šķita, ka Heda raugās uz Presto ne vien ar ziņkāri, bet arī ar maigumu
Presto pacēla kausu ar dzintardzeltenu, dzidru vīnu un teica nelielu runu:
