— Lēdijas un džentlmeņi! Vai jums zināms, ka Ķīnā ir pazīstams izteiciens — «Cilvēks, kas pazaudējis savu seju»? Tā mēdz izteikties par kādu cilvēku, kurš nepieļaujamas rīcības dēļ pazaudējis savu labo-slavu. «Cilvēks, kas pazaudējis savu seju» — tā ir civilā nāve. Protams, tikai Ķīnā, bet Ķīna taču ir aziātu zeme . .. Mūsu valstī, kura ir viskulturālākā pasaulē, tas ir pavisam citādi. Te mūsu seja ir cieši saliedēta ar mūsu maku. Kamēr mūsu maks ir pilns, mums nedraud sejas pazaudēšana ķīniešu izpratnē, vienalga, ar kādām blēdībām mēs nodarbojamies. To es ceru jums drīz vien pierādīt! Bet vai tam, kurš, tāpat kā es, iedrošinās pārmainīt savu fizisko seju! Tas zaudē visu: naudu, vārdu, draudzību, darbu, mīlestību. Un vai citādi var būt zemē, kur valda dolārs?
Lai mani godājamie viesi nedomā, ka es kritizēju musu lieliskās valsts skaistos likumus! O nē! Es pilnā mērā atzīstu šo likumu un parašu gudrību. Es pakļaujos tiem!! Es zemojos to priekšā! Es esmu pieļāvis kļūdu, liktenigu kļūdu, pārmainīdams savu seju, un tagad publiski nožēloju to! Diezin vai es varēšu pat ar doktora Sorokina palīdzību atgūt savu agrāko izskatu. Taču es svinīgi apsolos vairāk nemainīt savu ārējo izskatu un lūdzu sabiedrību piedot manu kļūdu, ko izdarīju aiz pieredzes trūkuma, un uzņemt mani savā klēpī kā tēvs uzņem pazudušo dēlu!
Sī runa, kuras vidusdaļa skanēja mazliet dīvaini, noslēgumā iepatikās visiem. Visi aplaudēja. Korespondenti rakstīja, cik jaudas.
Presto izdzēra kausu, palocījās un izgāja uz verandas.
— Nē, nudien, varens zellis! — runāja sajūsminātais Pitčs. — Pat vecajam Presto nepiemita tādas spējas pašam sevi reklamēt. No viņa patiešām vērts iztaisīt cilvēku ar vārdu! Kur viņš palika? Es gribu sadzert ar viņu!
— Es arī! — negaidot pievienojās Heda Luksa un piecēlās reizē ar Pitču. Viņi izgāja uz verandas. Tur Presto nebija.
— Presto! Tonio Presto! Kur jūs esat? — klaigāja misters Pitčs, izšļakstinādams vīnu no kausa. — Tonio! Manu zēn!
— Tonio! — arī Heda sauca melodiskā balsī.
Taču Presto nekur nebija. Likās, ka viņš iegrimis zemē. Viņi apstaigāja visu viesnīcas dārzu, kas šovakar Dija nodots pilnīgā dzīru dalībnieku lietošanā. Tonio nebija atrodams. Viņi atgriezās zālē. Beidzot viesi, zaudējuši pacietību, nemanot sāka izklīst cits pēc cita, prātodami par namatēva dīvaino uzvešanos.
— Varbūt arī tas ir reklāmas dēļ, — sacīja Pitčs, braukdams mājup automobilī kopā ar Luksu. — Taču viņš pārcentās, šis jokupēteris Tonio! Visam ir savas robežas. — Un, nekautrēdamies no Luksas, Pitčs saldi nožāvājās.
Tonio bija pazudis. Misters Pitčs un Luksa gan gaidīja uz viņa ierašanos, bet galu galā viņiem bija jāsamierinās ar domu, ka Tonio Presto pazudis uz visiem laikiem. Avīzes un sabiedrība arī pamazām piemirsa Presto. Sabiedrības uzmanību piesaistīja jauni notikumi, kuri Sanfrancisko policijā radīja izbrīnu un pat sašutumu. Nezināmi bandīti bija izdarījuši vairākas pārdrošas laupīšanas.
Viens no bandītu upuriem bija baņķieris Kurcs. Starp citām nolaupītajām vērtībām bandīti bija pievākuši vairākus sainīšus vēstuļu, kurām acīm redzot baņķiera acīs bija liela vērtība. Sais sainīšos baņķieris bija savācis dokumentus, kas kompromitēja liela mēroga politiskus darbiniekus. Ja baņķierim vajadzēja nokārtot kādu izdevīgu darījumu, viņš visai piesardzīgi lika manīt iespaidīgajai personai, ka viņa — Kurca rīcībā ir iespaidīgā vīra rakstīta vēstule, adresēta tādam vai tādai, un iespaidīgais vīrs ātri nokārtoja Kurcam vēlamo darījumu, atmaksai saņemdams attiecīgo vēstuli, ko tūliņ iznīcināja.
Kurcs ilgi un rūpīgi vāca savu kolekciju, netaupīdams līdzekļus un pūles. Dažas vēstules viņš bija nopircis, bet visu lielo vairumu dažādi «speciālisti» bija nozaguši attiecīgajām personām. Sīs «valūtas» zaudēšana apbēflināja Kurcu daudz vairāk nekā 'nolaupītie simttūkstoš dolāri. Kurcs atsauca policijas priekšnieku un apsolīja milzu summu par nolaupīto dokumentu uzmeklēšanu un atdošanu.
— Kas attiecas uz naudu, ko bandīti izzaguši no seifa, tad varat arī nepūlēties to meklēt, — un Kurcs zīmīgi pamāja.
Policijas priekšnieks saprata: Kurcs atļauj policijai paturēt bandītiem atņemto naudu. Baņķieris un policijas priekšnieks laipni atvadījās, pie kam priekšnieks apgalvoja Kurcam, ka pēc dažām dienām sainīši ar vēstulēm jau atradīšoties uz Kurca rakstāmgalda.
Policijas priekšnieks piebrauca pie policijas pārvaldes savā milzīgajā, garajā, zemūdenei līdzīgajā mašīnā un, jautri svilpodams, ieskrēja kabinetā. Viņš piezvanīja, un tūliņ iesteidzās palīgi. Priekšnieks pastāstīja par sarunu ar Kurcu un nosprauda darbības plānu.
