Policijai nebija sevišķi grūti uzzināt, kas nolaupījis Kurcam naudu un dokumentus. Sanfrancisko policijai visa noziedznieku pasaule bija stingrā uzskaitē. To prasīja tās neoficiālās, lietišķās attieksmes, kuras jau sen bija nodibinājušās starp kriminālistiem un policiju. Zagji un bandīti bija teicami noorganizēti. Atsevišķas bandas bija sadalījušas visu pilsētu sektoros. Katras bandas priekšgalā atradās «vecākais», kura pienākums bija uzdot «darbu», sadalīt laupījumu un uzturēt sakarus ar policiju. Bandītu grāmatvedība bija priekšzīmīgā kārtībā. Visi ienākumi tika ierakstīti grāmatās, kuras policija laiku pa laikam pārbaudīja. Policija saņēma no visiem ienākumiem diezgan augstus procentus.
Priekšnieks pazvanīja pa telefonu un izsauca kādu. Pēc piecpadsmit minūtēm pie policijas pārvaldes ēkas piebrauca mašīna un no tās izkāpa eleganti tērpies džentlmenis. Tas bija tuvākā rajona bandītu vecākais. Atbraukušais džentlmenis, iesaukts par «lordu Radklifu», jo viņam bija izdevies sešas reizes apprecēt titulētas vecmeitas, īstas lēdijas, kuras viņš pēc tam bija «aptīrījis», ar cieņu ienāca kabinetā.
— Vai baņķiera Kurca nams ir Karaja rajonā? — priekšnieks uzprasīja «lordam Radklifam», pamezdams nevērīgi ar galvu. — Vai tu esi viņu saticis? Nauda un dokumenti noteikti jāatdod Kurcam atpakaļ. Tā ir tieslietu ministra pavēle! — priekšnieks diplomātiski meloja, nevēlēdamies atklāt, ka pats ir materiāli ieinteresēts.
— Baņķiera Kurca nams atrodas Karaļa rajonā, ser, bet Karalis ar savu bandu nav izdarījuši uzbrukumu, ser. Karalis ir sašutis, ka viņa teritoriālās tiesības tikušas tik bezkaunīgi pārkāptas.
— Nekavējoties atsaukt Karali! — policijas priekšnieks deva rīkojumu.
Pēc piecpadsmit minūtēm pie parādes durvīm nodūca Karaļa sarkanā mašīna. Karalis klaudzoši atrāva durvis un ienāca kabinetā.
— Tu sauci? Ko tev vajag?
— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca?
— Ser!
— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca, es tev prasu!
— Ser!
— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca, ser! Kaut tu stāvus zemē iegrimtu!
— Kaut tu stāvus iegrimtu zemē kopā ar mani, arī tad es tev prasītu to pašu.
— Bet varbūt tomēr jūs, ser?
Karaļa bālā seja piesarka. Viņš savilka dūres un tuvojās priekšniekam.
— Izrunā vien līdz galam! — Karalis draudoši nošņācās.
— Varbūt kāds no jūsējiem?
— Par katru no savējiem es atbildu tāpat kā par sevi pašu. Mums bija vecāko sapulce, un mēs visu noskaidrojām. Neviens no mūsējiem nav piedalījies baņķiera Kurca aplaupīšanā. Ne tas darbs, ne tie paņēmieni. Redzams, ka to darījis iesācējs, bet iesācējs ar galvu.
— Viens pats?
— Tur jau ir tas joks, ka nevis viens, bet ar veselu bandu.
Policijas priekšnieka un viņa palīga sejas pauda ārkārtīgu pārsteigumu un sašutumu.
— Banda, par kuru nezinu ne es, ne jūs? Banda, kas neatzīst ne organizāciju, ne priekšniecību? Tad jau tie ir kādi anarhisti.
• — Pēdīgie bandīti un anarhisti! — piekrita Karalis. — Ielauzties manā teritorijā!
— Un palikt nesodītiem! — priekšnieks pakūdīja.
Karaļa bālā seja atkal piesarka.
— Nekas nebūs! Vēl nevienam nav izdevies nesodītam aizskart manas svētās tiesības. Viņi neizbēgs no taisnās tiesas soda! — Un Karalis pakratīja savu milzīgo dūri.
— Jā, jā! Viņi jāsoda, bet tas jāizdara labi drīz. Ja vajadzīgs, varu dot palīgā savus aģentus.
Karalis nicinoši nosprauslojās.
— Neraizējieties! Es paziņošu, kad viss būs galā, un tad jūs varēsiet atsūtīt viņus, lai pievāc laurus. Ardievu! — Karalis pagriezās uz durvju pusi un, garām ejot, pametis ar galvu, strupi un pavēloši noteica:
— Lord, aiziet!
«Lords Radklifs» paklausīgi kā suns sekoja viņam.
Un tad nu policijas priekšnieks Jāva vaļu savām dusmām. Viņš nedusmojās uz Karali un Lordu, o nē! Tie bija godīgi bandīti. Viņš dusmojās uz to nepazīstamo, kas bija tik pārdroši noorganizējis pats savu bandu un strādāja, neatzīdams ne bandītu, ne policijas varu un nemaksādams policijai nekādas nodevas. Tas jau bija kaut kas līdzīgs revolūcijai, tas iedragāja sabiedriskās iekārtas nesatricināmos pamatus.
Nepazīstamajam acīm redzot piemita ne vien tik liela bezkaunība, ka viņš ņirgājās par varas orgānu autoritāti, bet arī apbrīnojama personiskā drosme. Bandīti bija nežēlīgi kā paši īstenākie amerikāņu tiesneši pret visiem, kas pārkāpa viņu konstitūciju, viņu nerakstītos likumus, kuros bija nosacīta pilsoņu aplaupīšanas kārtība. Nepaklausīgajam uzglūnēja nāve aiz katra stūra. Tūkstošiem acu uzmanīja viņu. No nāves viņš nevarēja izbēgt.
