Erbrovs apņēmīgi lidoja arvien augstāk, tad nogriezās turp, kur aiz Tumšajiem kalniem rindojās lēzeni pakalni. Viņi nolaidās zemāk. Lejā pārmaiņus pletās ābeļdārzi un vīnogulāju rindas. Joršs, saņēmis visus spēkus, sasprindzināja vēdera muskuļus un parāva augšup kājas, itin kā mēģinādams apmest gaisā kūleni. Erbrovs, saprazdams, kas elfam padomā, tai pašā mirklī palieca zemāk labo plecu, atlaida pakaļkāju tvērienu, un puika jau bija ticis viņam mugurā. Triks bija izdevies tik veikli, it kā viņi būtu vingrinājušies gadiem ilgi. Palūkojies lejup, Joršs ieraudzīja, ka starp vīnogulājiem uz visām pusēm bēg sīkas figūriņas.
— Lido prom no šejienes! — viņš uzsauca pūķim.
Erbrovs apmeta loku, un viņi griezās uz jūras pusi, kas zilgoja otrpus Tumšajiem kalniem, kuriem pāri viņi lidoja, brīžam uzskriedami augstu gaisā un paceldamies virs mākoņiem, brīžam nolaizdamies tik zemu, ka lapegļu galotnes bija teju ar roku aizsniedzamas. Tagad Joršs atklāja, ka viņa bibliotēka ir pilnībā norobežota no apkārtējās pasaules. Bija nogruvušas divas lavīnas, visticamāk, aizpērnajā pavasarī, kad atkušņi bija strauji un lietavas spēcīgākas un ilgākas nekā citkārt: viena bija aizbērusi kāpnes, pa kurām savulaik kalnā bija ticis viņš pats kopā ar Monseru un Sajru, bet otra bija izpostījusi seno ceļu, kuru abi cilvēki izmantoja, kalnu pametot. Tagad bibliotēka bija pieejama vienīgi tiem, kas apveltīti spārniem. Visbeidzot Joršs ieraudzīja bezgalgaru apvārsni, kas stiepās acu priekšā, — tā bija brīnišķīga līnija, kuru šķērsoja vienīgi augšup un lejup lidojošas kaijas. Joršs juta vēju matos. Jūras šalkoņa sajaucās ar vēja un kaiju balsīm.
Likās, pūķa mugura ir īpaši pielāgota jātnieka ērtībām: starp lielajiem zaļajiem spārniem bija daudz mazāku iekšējo spārnu pāris. Tie bija mīksti, silti un pūkaini. Pamanījis, ka zēns aukstumā dreb, pūķis sakļāva ap viņu mazos spārnus. Ērtāku un siltāku patvērumu būtu grūti iztēloties.
Ieleja zem viņiem atklājās visā daiļumā un lieliskumā. Erbrovs pārdroši metās lejup, aizskāra koku galotnes un atkal traucās augšup, tad atkal nolaidās līdz pļavu ziediem un no jauna šāvās debesīs.
Gaisus satricināja pūķa kliedziens, nu viņa balss skanēja daudz dobjāk un dziļāk par agrākajiem brēcieniem. Viņu priekšā izstiepās uguns svēdra. Pūķis to šķērsoja tik veikli, ka ne elfs, ne viņš pats nepaguva sajust liesmu svelmi, — līdzīgi var ātri un nesadedzino- ties izslidināt pirkstu cauri sveces liesmai.
Pēc katra kliedziena debesis krāsojās ugunīs un zeltā, lai tūdaļ atkal pārvērstos zilā dzidrumā. Pūķis nolaidās virs jūras un aizskāra viļņus. Joršs sajuta sāļās putas iešļācamies sejā un matos. Visapkārt ap viņu viļņi dzenāja cits citu, kaijas riņķoja un itin nekas nepārtrauca tīro apvāršņa līniju.
Joršs nodomāja, ka arī dzīvē ir skaidra līnija, kas nošķir pirms un pēc. Visu, kas bijis pirms brīža, kad tu pirmoreiz pieskaries jūrai, un visu, kas notiek pēc tam. Bet dzīvēm, kur šādas līnijas nav, droši vien kaut kā pietrūkst.
Erbrovs vēl ciešāk sakļāva ap viņu mīkstos iekšējos spārnus un ienira viļņos. Joršs atkal iztēlojās sevi par zivi, un sāļais ūdens pārvērtās priekā. Šaudamies cauri bangām, viņi sastapa delfīnu māti ar mazuli, un Jorša sirdi uz īsu mirkli pārņēma skumjas par paša neizdzīvoto bērnību, bet tad Erbrovs atkal skrēja stāvus gaisā, taisni cauri kaiju mākonim, un skumjas izkusa sīkajos putu pilienos, kas pašķīda uz visām pusēm un krita lejup.
Pūķis atkal iekliedzās. Viņa balss skanēja zemi un spēcīgi kā dobjš medību rags. Taču liesmu nebija.
Joršs iesmējās. Viņš bija atklājis kādu no pelējuma saēstajām grāmatas gudrībām. Visvienkāršākais līdzeklis, kas ērtāk par arnikas, uzpirkstīšu un kurpīšu novārījumu lietojams pūķa liesmu ap- slāpēšanai, bija jūras ūdens.
Joršs smējās ilgi un laimīgi, jo lidojums bija prieka un laimes esence: viņi traucās debesīs, tad pretī apvārsnim, atkal debesīs un vēlreiz lejup, vējš plivināja matus, kaijas lidoja turpat blakus, un mazais delfīns meta viļņos kūleņus, aicinādams paspēlēties. Joršs smējās un smējās, jo vientulība bija salauzta, un tā ir vēl lielāka laime par lidojumu. Tagad kopā ar viņu, pareizāk, zem viņa bija īsts brālis, liels un spēcīgs.
Kopīgajā lidojumā viņi abi ar Erbrovu bija pārlauzuši apvāršņa loku, skumju loku, vientulības loku.
Joršs noliecās pār pūķi un apskāva viņu. Piekļāva seju viņa smaragdzaļajam kažokam. Pūķis priekā iekliedzās. Šoreiz viņa zeltainā liesma šķērsoja debesis kā garš gaismas zobens.
Saule grima aiz apvāršņa. Un nogrima. Debesis piepildīja zvaigznes. Vienīgais redzamais sauszemes pleķītis bija sīksīka saliņa, uz kuras auga milzīgs savvaļas ķirsis. Bet visapkārt apvārsnis bija tīrs un ideāls gredzens, kurā satikās jūra un debesis.
Rite gulēja piesaulītē, un laiks plūda viņai pāri kā ūdens upes olim.
