Vārdus "Tagad neraizējies, es visu nokārtošu!" Joršs nebija dzirdējis nekad mūžā.
Viņš ilgojās, kaut būtu kāds, kurš viņu pasauktu un teiktu, ka vakariņas ir gatavas.
Viņš ilgojās, kaut būtu kāds, kurš viņam vakaros apspraudītu segu.
Viņš ilgojās, kaut atnāktu kāds, kurš būtu tik liels, gudrs un varens, ka mācētu palīdzēt mazajam pūķim, kāds, kurš zinātu, ko darīt un sacīt, lai Erbrovam tik ļoti nesāpētu.
Taču nebija pilnīgi neviena. Tikai viņš pats. Viņš pats un mazs, izmisis pūķis.
Viņam bija jātiek galā pašam. Joršs atcerējās, kā reiz bija izglābis trusi un vistu, kuri bija ievainoti tik stipri, ka jau bija pametuši dzīvi. Viņš bija palīdzējis arī Sajras plaušām atbrīvoties no ūdens. Te nebija neviena lielāka un spēcīgāka par Joršu. Te bija tikai viņš pats. Taču labāk nekā nekas.
Te bija viņš pats. Un gan jau ar to pietiks. Vajadzēja kāpt lejā pie pūķīša, noņemt sāpes, aizdziedēt brūces. Savus ievainojumus Joršs dziedēt nespēja, taču citiem palīdzēt varēja.
Vēl vajadzēja mazuli mierināt un mierināt arī sevi pašu. Mierinājumu var gūt arī vienatnē, taču divatā tas padodas labāk: tu mierini otru un aptver, ka arī pašam ir kļuvis daudz vieglāk.
Un vēl vajadzēja iemācīt pūķim lidot. Gan jau izdosies. Pūķēns vienkārši vēl bija pārāk mazs.
Pēc dažiem mēnešiem Joršs mēģinās vēlreiz, un tad mazulis visu sapratīs. Protams, viņš vienkārši ir pārsteidzies. Joršs sapurinājās un piecēlās, lai dotos palīgā pūķim. Nejauši viņš nolika kāju uz greiza akmens, pēda paslīdēja, savainotā potīte neizturēja šādus pārbaudījumus, viņš zaudēja līdzsvaru un krita pār klints malu. Nolidojis gandrīz divdesmit pēdu, Joršs piezemējās tieši uz Erbrova. Klusie smilksti pārvērtās šausmu brēcienā. Pūķis izbailēs pielēca kājās un neviļus aizlidināja zēnu pa gaisu. Lidojums bija slaids un apaļi izliekts gluži kā pirmās rūnu dinastijas laikmeta arkas.
Joršs nokrita pie pašas kraujas malas, — tur, kur klintsradze beidzās un sākās tukšums.
Viņš paguva abām rokām ieķerties kazeņu krūma zaros, ber augums jau karājās virs bezdibeņa. Zem Jorša bija tūkstošiem pēdu tukšuma, bet zemāk — granīta pīķi.
— Palīdzi man! — viņš uzkliedza pūķim. — Palīdzi! — viņš kliedza, cik jaudas. — Asti! Padod man savu asti! Tu vari mani izglābt.
Mazulis blenza uz viņu nekustīgs un šausmu pārņemts. Likās, tas pārvērties akmenī.
Tūkstoš sešsimt mārciņu trulas neizpratnes.
— Asti! — kliedza puika. — Padod man asti!
Plaukstas bija nobrāztas kritienā no augšējās klints. Un arī vecie apdegumi vēl nebija sadzijuši. Un tad vēl kazenāju ērkšķi.
Joršs pūlējās noturēties, taču rokas pašas padevās.
— Es tūlīt miršu! Neļauj man nosisties! Asti! Padod man asti, sasodītais lops! Glāb mani!
Tūkstoš sešsimt mārciņu absolūtas un smagnējas bezjēdzības.
Joršs atlaida tvērienu.
Un krita tukšumā.
Viņš centās prātā sagramstīt kādu derīgu domu, — ne jau lai izglābtos, bet lai brīdī, kad viņa augums atsitīsies pret granītu, ciešanas nebūtu tik lielas. Joršs prātoja, cik daudz laika vajadzīgs, lai nomirtu, un vai tas būs pietiekami ilgs, lai viņš sajustu sāpes. Viņš mēģināja domāt par savu māti. Tagad viņi atkal satiksies. Taču šī doma nesniedza mierinājumu. Viņš spēja domāt vienīgi par to, ka grib dzīvot vēl.
Piepeši pasaule kļuva zaļa. Debesis, saule, viņa paša kritienā ieplestās rokas, pat sniegs kalnu virsotnēs. Viss bija zaļš. Virs viņa bija iepletušies divi milzīgi zaļi spārni, un gaisma spīdēja tiem cauri.
Pūķēns lidoja. Tas lidoja virs Jorša, un viņa spārni bija plaši ieplesti. Joršs vismaz bija paguvis iemācīt viņam lidot.
Elfs nolēma sevi lieki nemānīt.
"Erbrovs tikai mani atdarina," viņš nodomāja. "Lido, atdarinādams mani. Tūlīt atskanēs kārtējais brēciens, un es nevis izšķī- dīšu pret klintīm, bet sadegšu dzīvs."
Bet tad viņa skatiens sastapa Erbrova acis. Tūkstoš sešsimt mārciņu apņēmības. Tūkstoš sešsimt mārciņu mērķtiecības. Mazulis steidzās viņu glābt. Krītot pūķēns bija sasities. Stipri sasities. Un bija sapratis, ka krītot sasitas. Un tagad steidzās, lai nepieļautu, ka sasitas arī Joršs. Viņš steidzās, cik spēka, lai satvertu krītošo. Vairs nebija tālu. Joršs aizmiedza acis un ievilka elpu, gaidot, ka pūķa nagi viņu savainos līdz asinīm. Varbūt, gribēdams paglābt viņu no kritiena, pūķis viņu nobeigs ar savām ķetnām.
Tūkstoš sešsimt mārciņu gudrības.
Joršs juta, ka liels spēks viņu parauj augšup. Erbrovs ar pakaļkājām bija viņu saudzīgi saņēmis aiz delnu locītavām. Tvēriens bija drošs, spēcīgs un maigs. Erbrova ķetnas joprojām bija mīkstas kā jau visiem mazuļiem. Bet ar nagiem viņš tam nemaz nebija pieskāries. Pūķēna smadzenes bija nobriedušas! Pūķēns bija kļuvis saprātīgs!
