Bet bija vēl cita doma, kas slepeni jaucās pa galvu. Riebīgs domu tārps, domu kāpurs — spalvains un indīgs kā tie, ko jūnijā var atrast ķiršogās, kuras no ārpuses izskatās skaistas un gardas, bet īstenībā tādas nemaz nav. Varbūt viss, ko teica Dragarna un Strumacis, bija patiesība. Varbūt tie nebija tikai apmelojumi, tikai ļauni izdomājumi. Varbūt viņa tiešām nebija parasta meitene. Varbūt viņas ģimene tiešām bija… slikta. Ģimene, kura… Riti pārņēma riebums, pat mēģinot šos vārdus izrunāt tikai domās. Ģimene, kura bija palīdzējusi elfiem. Tas bija drausmīgi, tā nevarēja būt patiesība. Viņas mamma un viņas tētis taču bija labi, tie bija tikai apmelojumi, nebija iespējams, ka viņi būtu spējuši darīt kaut ko tik pretīgu un atbaidošu: palīdzēt elfam, turklāt saņemot par to naudu. Tā bija skanējusi apsūdzība. Viņi esot aizstāvējuši elfu, bet pretī saņēmuši zelta naudas gabalus, par kuriem vēlāk nopirkuši māju, kūtis, govi, zirgu, aitas, vistas un augļu dārzu. Tāds, kurš aizstāv elfus, var būt sapinies arī ar pūķiem. Turklāt viņi nebija palīdzējuši parastam elfam, bet tieši Elfam, tam, kurš gadu pirms Rites dzimšanas bija uzbrucis Daligaras pilsētai. No šī drausmoņa plosīšanās pilsētu bija izglābis tikai Tiesnesis. Asinskārais elfs būtu turpinājis slepkavot un būtu nogalinājis visus — kareivjus, sievietes, bērnus, suņus un pat vistas, ja savā drošsirdībā un cēlumā viņam pretī nebūtu stājies pats Tiesnesis.
Visos sīkumos šie notikumi nekad netika izklāstīti, un Ritei nebija īstas skaidrības. Viņu pat māca klusas šaubas. Viņai vēl nekad nebija gadījies sastapt nevienu, kura vecākus būtu nobendējis briesmīgais Daligaras elfs, ber visi grāfistes bāreņi taču auga vienuviet — šeit Bāreņu namā, kopā ar Riti.
Ja jau elfs bija tik varens, ka bija satriecis karavīrus tikai ar sava drausmīgā vārda skaņām vien, tad kā gan Tiesnesis bija spējis viņu pieveikt? Varbūt Tiesnesis bija cīnījies tāpat, kā drošsirdīgais Strumacis bija stājies pretī pūķim? Rite klusītēm iesmējās. Atkal uzplūda jautrība. Varbūt viss bija vieni vienīgi meli? Varbūt pūķi nemaz nebija ļauni un elfi asinskāri? Varbūt tie visi ir tikai tukši izdomājumi tāpat kā varonīgā kauja vīna kalnā?
— Tā bija varonīga kauja, va-ro-nī-ga, — turpināja Dragarnas balss. — Asinis plūda no viņa miesām gluži kā sula no vīnogu spiežamā kubla…
Varbūt pūķi patiesībā bija labi un šis pūķis bija atlidojis, lai atrastu viņu. Rite aizvēra acis. Skumjas un izsalkums tūdaļ pagaisa un zem plakstiņiem atausa jau pierastais tēls: pūķis bija tik tuvu, ka viņa spārni aizpildīja visas debesis. Rite pat varēja saskatīt zeltainu pūku joslas, kas mijās ar smaragdzaļām zvīņām.
Kaut arī Rite gulēja aizvērtām acīm, viņa sajuta, ka tuvu blakus parādījies vēl kāds. Tā bija ne ar ko nesajaucamā sajūta, ko rada pētīgs cita cilvēka skatiens. Rite atvēra acis un dažu sprīžu attālumā ieraudzīja Kaļas seju. Pāris soļu tālāk, rokas uz krūtīm sakrustojuši, stāvēja Kresks un Morons, bet Kala, nometusies ceļos, pētīja Riti tā, kā mēdz aplūkot sarkano skudru pūzni — vienlaikus ar riebumu un bailēm.
Rite saprata, ka nepatikšanas tomēr vēl nav galā. Viņa piecēlās un pievērsa ciešu skatienu trijotnei.
— Kur palika Jomira? — čukstus noprasīja Kala. Viņa bija sīka auguma meitene gaišiem matiem, kas, saķepuši netīrās šķipsnās, krita pār seju, vēl vairāk izceļot naida un niknuma pilnos vaibstus. Ja Kalai aiz muguras nestāvētu abi sabiedrotie, viņa neuzdrošinātos uzmākties Ritei ar šādiem jautājumiem, bet kopā ar Kresku un Moronu viņa jutās stipra.
— Viņu apēda pūķis. Vai tad tu neatceries? — rāmi atbildēja Rite.
— Tā nav taisnība, — izšņāca Kala. — Tu kaut ko zini. Pūķis parādījās tieši īstajā brīdī. — Kaļas skatiens pētīgi iedūrās Rites sejā. — Tava ģimene bija draugos ar elfiem. Varbūt arī ar pūķiem?
— Ja tu gribi, mēs varam iet pie Dragarnas un pajautāt, vai tas, ko viņa visiem stāsta, ir patiesība vai meli, — Rite gluži mierīgi ierosināja un jau pagriezās, it kā no tiesas grasītos doties pie Dragarnas. Kresks un Morons brīdi viņu vēroja, tad saknieba lūpas, paraustīja plecus un, uzmetuši vēl pa naidīgam skatienam, gāja prom. Rite un Kala palika divatā.
— …Pūķis bailēs iekunkstējās, starp viņa zobiem vēl bija redzama nelaimīgās meitenes rociņa… — Dragarna ij nedomāja rimties.
— Tā nav taisnība, — caur zobiem izgrūda Kala. Viņas acis bija asaru pilnas, tajās bija viss pasaules niknums un aizvainojums. Kāds bija riskējis ar dzīvību, lai atkal varētu apskaut Jomiru, savu meitiņu. Neviens nekad nebija meklējis Kalu.
Rite ilgi vēroja viņu. Tad izrunāja pilnīgi bezjēdzīgus vārdus: — Agrāk vai vēlāk kāds atnāks arī pēc tevis. — Šie vārdi paši izspruka pār lūpām, un Rite šausmu pārņemta klausījās, kā tie skan. Tie bija nejēdzīgi un nežēlīgi, jo labāk dzīvot bez cerībām nekā mānīt sevi ar ilūzijām un tad redzēt, kā tās sabrūk. Taču vārdi bija izskanējuši paši. Rite lūkojās netīrajā, gaišo šķipsnu aizsegtajā Kaļas sejā, viņas izmisuma un dusmu pilnajās acīs. Un vārdi atkal paši kāpa pār lūpām.
