Atvainojiet, ekselence… vai nejēga? Kura bija pareizā uzrunas forma? Tāpat kā mazotnē, Joršs tās aizvien vēl jauca.
Nē, jāsāk vēlreiz no sākuma. Runa jāsagatavo nevainojami. Ja viņš kļūdīsies, lidos akmeņi, un tas nebūt nebūs patīkami.
Atvainojiet, godātais kungs (godātā kundze), vai jums zināms, kur dzīvo Sajra un Monsers, kas abi ir cilvēku dzimuma?
Nē, tos vārdus par cilvēku dzimumu labāk atmest. Citādi sarun- biedram uzreiz radīsies šaubas par taujātāja paša piederību šai ciltij, un lidos akmeņi.
Atvainojiet, godātais kungs (godātā kundze), vai jums zināms, kur dzīvo sieviete vārdā Sajra un vīrietis vārdā Monsers?
Izklausījās pieņemami. Ja labi paveiksies, paies tikai daži gadi, nu, varbūt daži gadu desmiti, un viņš tos atradīs.
Bet ko iesākt ar pūķēnu? Pamest viņu tepat šķita pārlieku nežēlīgi. Varbūt ņemt viņu līdzi?
Kā gan iespējams neuzkrītoši vadāt sev līdzi koši zaļu pūķi, kurš sver jau divtūkstoš mārciņu un kura svars līdz mēneša beigām būs dubultojies? Tas tomēr nav iespējams. Vajadzēs vien pūķi pamest. Bet ne jau tik nožēlojamā stāvoklī kā pašlaik, — nomaldījušos neziņas tuksnesī, kur nav ne runāta, ne rakstīta vārda. Vispirms viņš iemācīs pūķim runāt un lasīt. Un, kad Erbrovs jau būs apguvis zinību pamatus, tas tālāk varēs izglītoties pats saviem spēkiem. Kaut arī daudz grāmatu bija sadegušas un sagrauztas, bibliotēkā to vēl bija milzums, un pūķis rakstīta vārda sabiedrībā varēs pavadīt ilgu laiku, neciezdams no skumjām un vientulības.
Tad Joršs bez bažām varēs atstāt pūķi bibliotēkā visus tos gadus, kas būs vajadzīgi, lai sameklētu Monseru un Sajru, atrastu sev līgavu, izvairītos no pakāršanas, sadedzināšanas sārtā un nomētāšanas akmeņiem un mierīgi atgrieztos atpakaļ.
Tam nevajadzēs vairāk par desmit, divdesmit gadiem.
Viņa sieva no cilvēku cilts noteikti priecāsies par iespēju pavadīt mūžu nepieejama kalna virsotnē kopā ar pūķi, jo galu galā ne jau visiem laimējas tādu satikt. Turklāt pūķis ir noderīgs arī sadzīvē, — tas viens un divi var izspļaut ugunis un izcept pupiņas, bet cilvēkiem, kam ar uguns iekuršanu allaž ir grūtības, šādas spējas vajadzētu vērtēt ļoti augsti. Un kas gan var būt brīnišķīgāks par dzīvi bibliotēkā, kurā sakopotas visas cilvēces zināšanas vai, pareizāk, cilvēces zināšanu atlikusī daļa, kas tomēr ir iespaidīga? Viņi audzinās bērnus, mācīs tiem lasīt un rakstītprasmi, astronomiju, ģeometriju, zooloģiju un dejas mākslu, baros tos ar zeltainajām pupām un sārtajiem greipfrūtiem, un varbūt, nekad nedabūjuši nogaršot beigtu trusi, tie neizaugs tik neaptēsti kā viņu māte un varbūt pat nesmirdēs tik briesmīgi, kā parasti smird cilvēki.
Plāns bija lielisks. Tagad tikai vajadzēja saprast, kā to īstenot.
Joršs mēģināja norāpties no sava stalaktīta. Basām kājām tas nebija viegli izdarāms, bet viņa pītās doņu kurpes Erbrovs bija sagrauzis jau pirms pāris nedēļām. Tas notika dažas dienas pēc izšķilšanās, kad pūķim dīga vidējie ilkņi un briesmīgi niezēja smaganas. Turklāt alas grīdu vairs nesedza ziedlapiņu un dzeltenu tauriņu paklājs. Tagad to bija pārklājis biezs putnu mēslu slānis.
Joršs nebija vienīgais, kurš saprata, ka alas iekšienē ir krietni siltāks nekā laukā, un, kopš dzintara rūtis bija sadrupušas, ikviens lidonis varēja te atrast patvērumu. Putni bija iekārtojušies teju vai visu stalagmītu galos. Te bija gan žubītes, gan daži melnie strazdi, bet visvairāk bija žagatu, kuras, kā Joršs bija paguvis pārliecināties, neapšaubāmi bija visskaļākie, visbļaustīgākie un visķildīgākie putni, turklāt arī ķēzījās vairāk par citiem.
Klibodams un uzmanīgi lēkdams no vienas tīrākas vietas uz citu, Joršs sasniedza vīteņus ar zeltainajām pupām. Tepat alas stūrī žagatas mazulis medīja pēdējos šausmu pārņemtos tauriņus, kuri beidzamiem spēkiem turējās pretī iznīcībai. Noķēris tauriņu, putnēns apmierināts iežadzinājās, un tai pašā brīdī viņu sakampa milzīgs ūpis.
Zagatēns nepaspēja pat iebrēkties, uz visām pusēm pašķīda spalvas un asinis, sārtie pilieni notašķīja zelta pupas, grīdu un jaunā elfa krūtis. Joršs juta, kā pakrūtē uz mirkli atkal sažņaudzas izmisuma un šausmu kamols, bet nu jau viņš pie šādām izjūtām bija pieradis.
Troksnis pamodināja pūķi. Tis atvēra acis un pacēla galvu no astes gredzeniem. Lēkādams pāri putnu mēslu kaudzēm, spalvām un tīri noskrubinātiem kauliņiem, kas bija palikuši pāri no plēsēj- putnu maltītēm, Joršs steidzās pie viņa.
Iepriekšējā dienā pēc brīnišķīgā lidojuma virs jūras viņi bija atgriezušies bibliotēkā. Kaut arī nebija pagājis ilgs laiks, kopš viņi alu bija pametuši, tā jau bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Vienīgi visdziļākā lielā istaba bija tīra, kārtīga un pasargāta no postījumiem, tur droši bija noglabātas visas atlikušās grāmatas, bet tieši tāpēc šai telpā nevarētu iespraukties pat kanārijputniņš, kur nu vēl elfs UN pūķis.
Joršs rāmi sagatavojās pirmajai mācību stundai. Pūķis, samiegojies, tomēr uzmanīgs, viņu vēroja. Joršs uzsmaidīja: jārūpējas, lai mācības audzēknim sagādātu prieku.
