Šis bezkaunīgais salīdzinājums sastindzināja pūķi, likās, viņam uzvēlusies vesela kupena ledaini auksta sniega. Pat astes zvīņas sašutumā saslējās. Kā putni? Ko viņš uzdrošinās? Viņa dzemdinā- tājs un dzemdinātāja dzemdinātājs tamlīdzīgu apvainojumu būtu nomazgājuši ar asinīm. Pareizāk, ar uguni. Labāk mazliet uguns un mazliet rozmarīna. Jauneklis izskatās apetītelīgs. Nē, nē un vēlreiz nē. Nemūžam nedrīkst izcept to, kurš izklaidējis, sildījis un kopis tavu dzemdinātāju, bet tevi pašu dabūjis ārā no čaumalas un iemācījis tev lidot, to nedrīkst, lai arī cik nekaunīgas nejēdzības šis radījums runātu vai domātu. Pūķis nopūtās un atkal ķērās pie skaidrošanas. Balss skanēja klusi un rāmi, apliecinot, ka viņa pacietība, lai arī smagi pārbaudīta, tomēr ir neizsmeļama, jo pūķu pacietība ir tikpat bezgalīga kā to skaistums, pieticība un gudrība. Pūķis paskaidroja, ka putni ir putni, bet putna smadzenes vienmēr ir putna vai, precīzāk sakot, vistas smadzenes. Arī ērgļiem ir vistas smadzenes. Lepns skatiens un bezdibenīgs stulbums. Putns savu pēcpusi tur uz olām, jo, būdams putns un tātad neglābjami dumjš, tas nav spējīgs izgudrot citu paņēmienu, kā uzturēt olās vajadzīgo temperatūru. Bet viņi ir pūķi. Pūķi, p-ū-ķ-i. Vai neattapīgajam elfu jauneklim šis jēdziens ir skaidrs, vai būtu vēlams drusku palēkāt, skandējot šo vārdu pa zilbēm un stulbi smaidot? Labi, ka nevajag. Tātad, ja olu vajadzētu tikai sildīt, viņi, būdami pūķi, pūķi, aprēķinātu nepieciešamo temperatūru un nepieciešamo sildīšanas laiku un panāktu, lai viss notiek, izmantojot degšanu, refrakciju, seismiskos tvaikus vai tamlīdzīgi. Viņi nedodas pētīt universu un ar savu klātbūtni uzlabot pasauli, bet tā vietā gadiem ilgi tup uz olas tikai tāpēc, ka perēšanas laikā domas vistiešākajā ceļā tiek nodotas no vecā pūķa jaunajam pūķim. Nē, pūķi nedomā ar pēcpusi. Lieta tāda, ka pūķu reproduktīvā sistēma ir zelta vidusceļš starp feniksu vairošanās paradumiem un tiem, kuri raksturīgi elfiem, vistām, cilvēkiem, suņiem, kaķiem, kanārijputniņiem, delfīniem, pingvīniem un haizivīm… jā, protams, pats par sevi saprotams, arī tauriņiem, taču, ja Joršs izbeigtu viņu pārtraukt katra vārda galā, skaidrojumi noteikti ritētu uz priekšu daudz raitāk. Jā, starp citu, vai gan elfs nebija iedomājies uzņemties pienākumu mācīt viņam daiļrunas mākslu? Nu re, valoda viņam jau piemīt viskrāšņākajās formās, tāpēc elfs varētu pastāvēt klusu un šo krāšņumu bijīgi izbaudīt! Tā, pie kā viņš palika? Cik riebīgi irtā pārtraukt runātāju. Vienkārši neciešami. neciešami! Vai viņš jau pieminēja acīm redzamo patiesību, ka pūķi ir neaprakstāmi brīnišķīgi, ka tic ir dižākais dabas meistardarbs un visas radības kronis? Nebūtu labi, ja viņš, nemitīgi un bezkaunīgi pārtraukts, aizmirstu pieminēt šo būtisko patiesību. Kas viņam iemācīja runāt? Skaidrs, ka viņa dzemdinātājs, kurš gan cits? Jauneklim gan pieklātos teikt "viņa diženība godātais dzemdinātājs". Tātad valodu viņš apguva nepastarpināti no sava dzemdinātāja atmiņas. Vecais pūķis sakoncentrējas, viņa smadzenes saslēdzas ar jaunā pūķa smadzenēm un nodod tām visas savas zināšanas un atmiņas. Tāpēc jaundzimušais pūķis, tikko izkāpis no olas un iemācījies lidot, jau ir, kā lai to labāk pasaka… nu jā, visprecīzāk būs teikt: pati pilnība.
Viņš runājot citādi nekā viņa diženība godātais dzemdinātājs? Labi, labi, ja Joršs grib, tad drīkst viņu saukt vienkārši par Erbrovu Veco, lai gan šādā apzīmējumā neizskan pietiekami daudz cieņas. Tātad par runas veidu… Pūķi runā tai pašā valodā, kuru lieto cilvēki, bet cilvēku valoda, paaudzēm mainoties, nedaudz pārveidojas. Pūķa mūžs ir garš. Kad pūķis perē un attiecīgi jau ir vecs un noguris, viņš atgriežas pie savas pirmās valodas, pie tās, kuru apguvis bērnībā, un Erbrova Vecā gadījumā tā bija otrās rūnu dinastijas valoda. Savukārt viņš, Erbrovs Jaunākais, runā tai mēlē, kādā viņa dzemdinātājs runāja neilgi pirms perēšanas, proti, mūsdienu valodā.
— Labi, sāksim vēlreiz no sākuma, — teica pūķis. — Pūķu reproduktīvā sistēma ir zelta vidusceļš starp fēniksu vairošanās paradumiem un tiem, kas raksturīgi elfiem. Vai tu pazini kādu fēniksu? Nē? Skaidrs, ka nē. Pēdējie fēniksi dzīvoja laikā starp trešo rūnu dinastiju un vidējo ēru, bet jūs, elfi, nabadziņi, nepārmantojat savu senču pieredzi. Katrs fenikss ar uguns palīdzību vienmēr atdzemdi- nāja pats sevi, allaž vienu un to pašu personu. Saproti, uguns viņiem bija kā filosofu akmens, mūžīgas jaunības nodrošinājums. Katrs fēnikss bija nemirstīgs, līdz uzradās kāds, kas apgrieza tam kaklu un izcepa ar rozmarīnu. Par laimi, ceptā veidā viņi bija garšīgi un arī rozmarīna netrūka, tā nu mums izdevās šos iznīdēt.
— Jūs viņus iznīdējāt? Jūs iznīdējāt fēniksus? Fēniksus, kuri bija nemirstīgi? Bet jūs… jūs viņus… jūs… iznīdējāt…
