Neviena no bibliotēkas grāmatām nebija paredzēta maziem bērniem, taču dažos filosofijas apcerējumos bija runāts arī par mācību paņēmieniem. Divas trešdaļas tekstu ieteica nūjas sitienus pa audzēkņa pirkstiem, — tas veicinot zinību apgūšanu. Turpretī trešā trešdaļa piesauca rotaļas kā labāko paņēmienu audzēkņa uzmanības piesaistīšanai. Pūķiem pirkstu nav, turklāt nebūtu prāta darbs audzinošos nolūkos ar nūju iekaustīt radījumu, kas sver divus tūkstošus mārciņu. Ko niekus, Joršs nemūžam nespētu nodarīt Erbrovam sāpes! Tāpēc atlika izvēlēties maigos mācību paņēmienus. Visam bija jānotiek kā rotaļājoties.
Joršs nolika zemē pupiņas: vispirms vienu, tad divas blakus, tālāk trīs, nākamajā kaudzītē četras, pēc tam piecas un visbeidzot sešas. Varbūt valodu un matemātiku tomēr var mācīt reizē?
— pupa, — Joršs teica, norādot uz vientuļo pupiņu. Tad pasmaidīja un saplaukšķināja rokas, skandējot pa zilbēm: — Pu-pa! Pu-pa!
Vēl viens smaids, palēciens, un plaukšķiens pie katras zilbes.
Erbrovs pacēla galvu un apjucis vēroja viņu. Apjucis, taču ieinteresēts. Tātad paņēmiens darbojās!
— Pu-pa! Pē-U-pE-a! — atkārtoja Joršs. — Pu-pa! Viena pupa, divas pupas. Pupa, pupas. Viens, divi. Divas pupas. Daudz pupu. — Viens palēciens, divi palēcieni, daudz palēcienu. Līksma roku plaukšķināšana, kluss smiekliņš.
Pūķis nenovērsa acis. Viņš izskatījās arvien vairāk apjucis un arī arvien lielākas intereses pārņemts. Jā, šis noteikti bija pareizais paņēmiens.
— Pupa, pupas. Viens, divi. Viena pupa, divas pupas. PE-U-PĒ-a!
Joršs veltīja pūķim platu un starojošu smaidu.
— Saki man, jaunekli, vai tu šonakt esi izkūkojis prātu, vai arī īsti gudrs nebiji jau iepriekš un tikai es nebiju to ievērojis? — pieklājīgi apvaicājās pūķis. — Un vēl saki man, vai te būtu kāda ēdmaņa, kas pat attāli neatgādinātu zeltainās pupas un sārtos mandarīnus? Jo gribu tevi brīdināt: ja vēl piedāvāsi man to šķe- bīgo zaļbarību, es varu apvemties, bet grīda šai alā jau tāpat ir noķēzīta mēsliem.
Vienīgā drakonoloģijas rokasgrāmata patiesi bija nepilnīga, tajā trūka pārāk daudzu faktu. Jaunekļa zināšanas par pūķiem bija pārsteidzoši aprobežotas, nepietiekamas, trūcīgas un nožēlojamas kā koku lapas ziemā vai āboli neražas gadā. Liekot lietā bezgalīgo pūķiem piemītošo pacietību, vajadzēja vēlreiz visu skaidrot no paša sākuma.
— Caur olu? — Joršs bija apstulbis.
— Cauri biezajai olas čaumalai, — pacietīgi apstiprināja pūķis. Pūķu pacietība ir plaša kā visplašākās kalnu pļavas, turpretī šī jaunekļa prāta spējas šķita šauras kā tumšs patrepes kambarītis, kurā var turēt vienīgi slotas. Pūķis bija neizpratnē, viņa atmiņā glabājās kādas grāmatas paustie kategoriskie apgalvojumi, ka elfi esot atjautīgi un gudri. — Kāda cita iemesla dēļ tad, tavuprāt, pūķi tik daudzus gadus sēž uz olas?
— Lai to sildītu. Tāpat kā putni, — atbildēja Joršs.
