— Agrāk vai vēlāk kāds tevi aizvedīs projām no šejienes, — Rite apstiprināja.
Pat biezā netīrumu kārta nevarēja noslēpt Kaļas bālumu. Meitene ieplēta acis. Un piešāva rokas pie mutes, kā gribēdama apspiest kliedzienu. Vai kunkstienu. Viņas kreisajai rokai trūka īkšķa, bet īkšķis, kā zināms, ir vissvarīgākais pirksts. Piepeši Rites prāta dziļumos pazibēja jauna aina: Kaļas rociņa, kurai bija visi pieci pirksti. Rite līdz asinīm sakoda mēli, lai savaldītos, lai nepateiktu, ka reiz arī šī roka atkal būs vesela. Tas būtu pārāk absurdi, pārāk nežēlīgi.
— Tu esi ragana, vai ne? — čukstus jautāja Kala. —Tavējā bija burvju un raganu ģimene? Tāpēc jūs draudzējāties ar elfiem? Bet tu… patiešām… visu zini iepriekš?… Tiešām?
Rite neko neatbildēja.
— No Strumača auguma straumēm vien plūda asinis un dubļi. Ja jūs to būtu redzējis… Asinis un dubļi… — turpināja Dragarna. Piepeši viņas stāstījumu aprāva apspiests kliedziens. Virs viņu galvām riņķoja milzīgs, brīnumains un draudīgs pūķis ar smaragda spārniem. Tam uz muguras bija saskatāma sīka, balta figūriņa. It visur skanēja šausmu kliedzieni. Visi bēga, kur kurais. Uzrāvies no ierasti rāmā snaudiena un aizmirsis savus nesenos drosmes un varonības apliecinājumus kaujas laikā, Strumacis neiedomājamā ātrumā joza uz tuvākās salmu stirpas pusi. Daligaras oficiālais sūtnis, kurš turklāt bija atgādājis šurp Strumača apbalvojumus, bija pārlieku aizņemts ar bēgšanu pretējā virzienā, proti, pie sava zirga, tāpēc neievēroja, ka varonīgā pūķu uzvarētāja rīcība ir gaužām dīvaina. Arī Dragarna bija iesprukusi salmu gubā. Taču pa ceļam viņa bija uzgrūdusies kādam no mazākajiem bērniem un visā garumā izstiepusies dubļos. Tagad viņas gaišzilā tunika ar smalkajiem sudraba izšuvumiem bija nolipuši netīrumiem. Arī Kresks un Morons bija aizskrējuši jau labi tālu.
Rite stāvēja nekustīgi un vēroja pūķi. Tik tikko manāms smaids bija atplaucis viņas lūpās. Pūķis, apmetis vēl vienu loku, devās atpakaļ uz Tumšajiem kalniem un drīz vien nozuda aiz to virsotnēm. Droši vien viņa mājoklis bija turpat netālu. Kala apstulbusi stāvēja līdzās Ritei. Arī viņa nebija aizbēgusi. Beidzot Kala uzdrošinājās pajautāt: — Vai tagad, kad Jomira ir prom, es drīkstu gulēt tev blakus?
Ritei nevajadzēja apdomāt šo lūgumu. — Protams, — viņa atbildēja.
Tagad galvenais bija saprast, kā.
Pūķēns laimīgs gulēja, divkārt aptinis sev asti un iekārtojies šais gredzenos kā putniņš ligzdā. Laukā gaudoja vējš, un, taisnību sakot, tas gaudoja arī iekšienē, jo jaundzimušā Erbrova brēcieni citu pēc citas bija sadrumstalojuši visas dzintara logu rūtis, bet Joršam nebija ne jausmas, kā tās varētu salabot. Tomēr alas iekšienē vējš gaudoja mazāk nekā laukā, turklāt telpu sildīja arī vulkāna garaiņi. Temperatūra bija ļoti tālu no pilnības, tomēr visā visumā paciešama, un katrā ziņā šādos apstākļos puskailam elfam nedraudēja nosalšana.
Notupies uz kāda stalaktīta gluži kā ūpis zarā, Joršs mēģināja tikt skaidrībā, kas darāms turpmāk.
Kā sagādāt apģērbu? Viņš taču nevarēja staigāt puspliks. Ziema jau bija durvju priekšā. Pagaidām sniegs sedza tikai augstākās virsotnes, taču kuru katru brīdi sāksies lielie puteņi un visa pasaule pazudīs zem saltā baltuma. Turklāt cilvēkiem nepatīk elfi. Bet puspliks elfs viņiem droši vien patiks vēl mazāk. Un šāda pusplika radījuma piederību elfu ciltij viņi pamanīs daudz ātrāk. Zem apmetņa kapuces varētu noslēpt gaišos matus un smailās ausis, kapuce viņu sargātu arī no saaukstēšanās un mīkstinātu akmeņu triecienus, kad kāds iedomāsies viņu ar tiem apmētāt.
Kā iemācīt pūķēnam lasīt un rakstīt? Joršs mēģināja atcerēties, kā vecāmāte šīs gudrības bija mācījusi viņam, taču atmiņas nesniedzās tik tālu un laiks, kad rakstu zīmes viņam vēl bija svešas, pilnībā bija pagaisis no apziņas. Bet vai tāds laiks kādreiz maz bijis? Varbūt jaundzimušie uzreiz prot lasīt? Laikam gan ne. Bērns ierodas pasaulē, itin neko nemācēdams. Vispirms iemācās runāt un, tikai runāt iemācījies, iemācās arī lasīt. Jā, secība noteikti bija tāda. Vispirms runāt, pēc tam lasīt. Re, Monsers un Sajra lasīt nemācēja, bet vismaz runāt prata. Viņu runasveids gan bija visai vienkāršs un parupjš, un reizēm viņi vārdos ietērpa gluži nesakarīgas domas, tomēr visā visumā viņu valoda bija saprotama.
Kā sastapties ar cilvēkiem tā, lai tie viņu nenomētā akmeņiem un/vai nenodīrā viņam ādu, un/vai viņu nepakar, un/vai nesadedzina dzīvu vai varbūt mirušu pēc tam, kad viņš jau būs nogalināts kādā no augstāk uzskaitītajiem veidiem? Atbilde bija samērā vienkārša: vispirms vajadzēja atrast Sajru un Monseru. Tie viņu pieņems un sargās, tie viņam palīdzēs un dos padomus. Tātad problēmu tagad varēja izteikt citiem vārdiem: kā atrast Monseru un Sajru? Viņš varētu kādam apjautāties. Taču daudzus, daudzus gadus Joršs nebija sarunājies ne ar vienu dzīvu būtni, kas nebūtu pūķis. Tāpēc vajadzētu patrenēties un sakāmo sagatavot jau iepriekš.
