—   Vai tu apzinies, ka es varētu izcept tevi kā zvirbuli uz iesma? Apbrūnināt no visām pusēm? Satriekt tevi ar liesmu ugunīgo kvēli? — aizkaitināts noprasīja pūķis.

—   Tu nemūžam tā nedarītu.

—    Kā tu to vari zināt? Manas domas lasīt tu nespēj. Katrā ziņā ne jau no tik liela atstatuma!

—    Skatīdamies uz mani, tu vienmēr luncini asti, — atbildēja elfs.

Dzirdētais pūķim nemaz nepatika. Viņš mazliet paslējās un uzsēdās uz astes gala, lai apvaldītu tās neapzinātās kustības.

—    Man nav pieņemami, ka tu lieto tik rupjus vārdus, — Erbrovs vīzdegunīgi pavēstīja. — Smadzeņu pakauša daiva ir… visprimi­tīvākā, turpretī virsgalves, pieres, deniņu, vidus un malējās dai­vas ir mājvieta drosmei, izziņai, gudrībai, cēlsirdībai un… kā lai to labāk pasaka?

—    Neciešamai augstprātībai? — atkal ierosināja Joršs.

—    Lepnumam, — izlaboja pūķis. — Lepnumam. Pārākumam un sava pārākuma apziņai.

Tagad Erbrovs patiesi izskatījās sadusmots.

—    Es gribēju teikt, ka perējošs pūķis domāšanai, ēšanai, gulē­šanai un dzīvošanai izmanto tikai savas zemākās smadzenes, kamēr augstākās smadzenes atrodas nepārtrauktā saskarsmē ar jaunā pūķa smadzenēm un nodod tām visas zinības. Tāpēc jaunais pūķis pie­dzimst jau ar visām sava dzemdinātāja atmiņām un, tikko pirmais lidojums saslēdz un savieno dažādās smadzeņu daļas, viņš ir ga­tavs būt…

—    Kas?

—    Pati pilnība. Absolūta un nevainojama pilnība! Atvaino, bet, kad es runāju par mūsu pilnību, es neviļus aizkustinos! — Aiz­grābtības asara ritēja lejup pa pūķa vaigu. Tā sasniedza lūpas malu, atrāvās, lidoja lejup un ar klusu plunkšķi iekrita ūdenī, iezīmējot koncentriskus apļus.

Jā, būtu vajadzējis Erbrovu vienmēr paturēt kā nesaprātīgu mazuli.

Nomazgājies tīrs, Joršs izkāpa no lāmas. Ledainais vējš tūdaļ ņēmās svilināt slapjo ādu. Joršs nodrebinājās. Nošķaudījās. Pūķis, kura skatienu bija aizmiglojusi tīksmināšanās par paša diženumu, nolaida skatienu lejup.

—   Tu drebi kā mdens lapa, ko plivina salts vējš, — Erbrovs seci­nāja. — Tas nozīmē, ka tev salst, — viņš piebilda, sajūsmināts par savu vērīgumu.

—   Nojautu, ka man neizdosies to noslēpt no tavām modrajām acīm, — elfs atcirta. Pūķa runasveids viņu vienkārši tracināja.

—   Tavas izjūtas es vani tikai iztēloties un nojaust. Mums, pūķiem, aukstums ir svešs, — Erbrovs pašapmierināi turpināja. — Zvīņas ir apbrīnojami labs termoizolācijas materiāls. Bet vēl pārāki ir ma­zie iekšspārni, kurus sedz vismīkstākās pūkas…

—    No apbrīnas man ļimst kājas, — atcirta elfs. Vajadzēja drī­zāk tikt atpakaļ telpās 1111 mēģināt sasildīties. Bet kā lai to izdara alā, kur svilpo auksts vējš, bet grīdu klāj putnu mēsli? Varbūt sil­tumu var iegūt, tos mēslus dedzinot? Šī doma gan neizklausījās īpaši vilinoši. Ja vien viņš spētu kaut uz brīdi pārstāt klabināt zobus, viņš noteikti kaut ko izdomātu!

Pūķis domīgi skatījās uz viņu, tad ieplēta lielāko spārnu pāri un sakļāva kopā iekšējos, izveidojot siltu, mīkstu un vilinošu kabatu.

—    Rāpies augšā! — viņš ierosināja. — Drusku palidosim!

—   Palidosim? — Pirmajā mirklī Joršs pat nesaprata, ko pūķis piedāvā. Viņš bija tik aizkaitināts, ka pat bija piemirsis, cik jauki ir lidot. Kur nu jauki! Brīnišķīgi!

—    Palidosim, — apstiprināja pūķis, piemiegdams ar aci. Un sakārtoja iekšspārnus vēl vilinošāk. — Tur tev būs silti, — viņš atgādināja.

—   Palidosim! — iesaucās Joršs, ielēkdams pūkainajā spārnu kabatā. — Šoreiz pāri kalniem!

Erbrovs neaptverami strauji no nesaprātīga mazā brālīša bija pārvērties par neciešamu vecāko brāli, taču, izvērtējot visus iegu­vumus un zaudējumus, Joršs nosprieda, ka lielais brālis tomēr ir labāks par mazo. Jo lielais taču māk lidot! Iekārtojies pūķim uz muguras, Joršs atkal ierunājās: — Paklau, bet tie tauriņi…

—   Atkal tu ar tiem tauriņiem?

—   Es jau teicu: te alā man nebija citu dzīvu radību, ko novē­rot. Es gribēju tev vaicāt… Tu teici, ka suņi, kaķi, kanārijputniņi, vistas un elfi vairojas tāpat kā tauriņi. Tātad arī es esmu izšķīlies no olas? Vai ne? Bet kas, tavuprāt, to olu perēja? Mamma vai vecā­māte? Droši vien vecāmāte, jo mammu es zaudēju pavisam agri… Un es gribu zināt, vai mūsu olu, tas ir, olu ar mūsu bērnu, perēs mana sieva vai viņu perēt drīkstēšu arī es?… Un kā elfi vispār perē? Sēž olai virsū kā vistas un pūķi? Vai arī tāpat kā tauriņi tikai novieto olas piemērotā vietā, lai tās pērējas pašas? Un zirnekļi arī nesēž olām virsū! Vienreiz es redzēju, kā zirneklis dēja olas…

Pūķis palika bez elpas. Apstulbis viņš kādu laiku plātīja muti.

—   Paklau, puikiņ, vai tiešām neviens no tiem, ko tu dzīvē esi saticis, un neviena no tām grāmatām, ko tu esi lasījis, nav tev izskaidrojusi galvenos dzīves likumus?

Joršs secināja, ka viena no lietām, kas viņam šai pasaulē riebjas visvairāk, ir uzruna "puikiņ".

—   Izskaidroja! — viņš atcirta. — Vecāmāte man kārtīgi izskaid­roja Dekrētu par elfu aizsardzību un īpašos Noteikumus elfu dzī- veskārtības noteikšanai. Vēl es izlasīju divpadsmit senos likumu krājumus un četrdesmit sešas likumu vēstures grāmatas…

Перейти на страницу:

Похожие книги