Pūķis sāka smieties un smējās ilgi un neciešami. Ik pa laikam viņam izdevās lielo smējienu apvaldīt, bet, tikko viņš pār plecu uzlūkoja elfu, smiekli atsākās ar jaunu sparu, tas bija neizturami.
- Iekārtojies ērtāk, puikiņ, — viņš beidzot teica. — Kamēr lidosim, es tev šo to svarīgu paskaidrošu.
Patiešām, vecākais brālis.
Diena bija pelēcīgi blāva. Migla vērta pasauli dīvaini nenoteiktu un noslēpumainu. Lielo koku ēnas savādi tīņājās zem gaišajām lapotnēm.
Erbrovs apņēmīgi lidoja arvien augstāk un apvaicājās zēnam, kādi ir šīs dienas plāni. Jautājums bija vērtīgs, jo tā iespaidā Joršs tūdaļ bija spiests kādu plānu sacerēt.
Vajadzētu doties meklēt Monseru un Sajru, divus cilvēku cilts pārstāvjus, kas Joršu reiz bija atraduši, izglābuši, aizsargājuši un mierinājuši. Un vēl vajadzētu sameklēt drēbes… Nē, labāk to visu darīt otrādā secībā: vispirms sameklēt drēbes, pēc tam cilvēkus. Nebūtu labi piezemēties starp cilvēkiem plikam kā tauriņam. Paga, laikam tai izteicienā nebija pieminēts tauriņš. Varbūt plikam kā kāpuram…
— Kā tārpam, — izlaboja pūķis.
Pareizi, plikam kā tārpam. Tāpēc vispirms jāsagādā drēbes. Pēc tam Joršs apģērbies sameklēs sievieti un mednieku un ar viņu palīdzību atradīs sev sievu. Sieva, protams, arī būs cilvēku dzimuma. Tā būs laimīga, ka varēs kopā ar viņu visu mūžu pavadīt alā, kas atrodas kalna galā, kur gaudo vēji un nokļūt iespējams tikai kāda spārnaina mugurā. Viņa mīļuprāt dosies Joršam līdzi, lai aizvadītu mūžu, kopā ar viņu un pūķi audzējot zeltainās pupas. Nē, protams, nē, viņam nav ne mazāko šaubu par to, vai meitene būs ar mieru doties viņam līdzi. Kāpēc lai viņš šaubītos? Lai sagādātu drēbes, visprātīgāk būtu doties uz Arstridas ciemu turpat kalnu piekājē.
To nebūs grūti atrast: vajag tikai pret straumi sekot upes līkumiem. Tā ciema iemītnieki bija laipni un neizjūta naidu pret elfiem. Ļoti iespējams, ka sieviete un mednieks ir apmetušies tieši Arstridā, jo tā patiesi bija dzīvošanai labi piemērota vieta. Tomēr apģērbu sagādāt nebūs viegli. Par apģērbu vajadzētu samaksāt, proti, kaut ko dot ciema ļaudīm pretī. Taču Joršam nekā nebija, turklāt būs grūti kaulēties par cenu, esot plikam kā kāpuram.
— Kā tārpam, — atkal izlaboja pūķis.
Nu sākās ilgs un sarežģīts strīds par to, kā labāk sagādāt jel kādu apģērba gabalu. Joršs ierosināja, ka apģērbu varētu iemainīt pret Džervāzija Zvaigžņvēra, trešās rūnu dinastijas ceturtā karaļa, sarakstīto multiplās astronomijas traktātu. Galu galā bibliotēkā viņiem ir divi eksemplāri… nē, viņam nebija ienācis prātā, ka nožēlojamie un analfabētiskie cilvēki Džervāzija Zvaigžņvēra multiplās astronomijas traktātu uzskatīs par visai apšaubāmu maiņas preci… bet viņi taču, arī lasīt nemācēdami, var skatīties attēlus… grāmatā ir patiešām izcilas gravīras… nē, viņam nebija ienācis prātā arī tas, ka radījumiem, kuriem mūždien jācīnās ar aukstumu un jāpriecājas, ja izsalkumu izdodas remdēt kaut ar saujiņu kaltētu kastaņu un bļodiņu kukurūzas putras, estētiskā uztvere notrulinās… par drēbju zagšanu lai Erbrovs labāk vairs nerunā, viņš tik un tā nekam tādam nepiekritīs… tad jau labāk arī turpmāk staigāt pa pasauli plikam kā sliekai… jā, jā, labi, kā tārpam, kāda gan atšķirība…
Beidzot migla zem viņiem pašķīrās un atklājās, ka tieši apakšā ir Arstridas ciems.
Jorškrunskvarkljolnerstrinks ļoti satraucās, ka ciema ļaudis ieraudzīs, kā viņš pliks kā tauriņš vai kāpurs, nu labi, tārps… riņķo pa debesīm, sēdēdams pūķa mugurā. Taču drīz vien viņš saprata, ka šādām bažām nav pamata: no Arstridas nekas daudz nebija atlicis, un vienīgās dzīvās būtnes šeit bija kraukļi.
Māju bija vairāk nekā tolaik, kad viņš ciemu bija redzējis pirmoreiz, taču tagad tās visas bija ugunī nomelnējušas un iebrukušiem jumtiem. Nožēlojamas un bezjēdzīgas kādu durvju atliekas čīkstēdamas virinājās eņģēs. Tur, kur agrāk bija zaļojuši vīna dārzi, tagad slējās tikai pārogļojušies vīnogulāju balsti, pa kuriem vijās daži vārgulīgi stādi. Ābeles bija izcirstas. Krastmalas smiltīs līdzās pus- satrūdējušai govs maitai un kādu sīkāku lopu — kas to lai zina, aitu vai suņu — kauliņiem, apvelta uz mutes, gulēja laiva saskaldītu dibenu.
Tur, kur kādreiz bija ciema galvenais laukums, zālē mētājās saticības un pārpilnības katls — iedauzīts, apdedzis, nelietojams.
Pūķis nolaidās zemē.
