Joršs iegrima domās. Viņš nezināja, ko atbildēt. Patiesi, elfi kādreiz bija bijuši izcili karotāji, taču tas bija tik senos laikos. Vēl pirms viņi bija iemācījušies sajust citu dzīvo būtņu sāpes un prieku. Ja tik milzīgs ir prieks, ko izjūt knislītis, kurš atgriežas dzīvē, tad cik gan lielas ir Šausmas, ko izjūt cilvēks, kuru grasies nogalināt? Droši vien šādas un līdzīgas domas elfiem bija laupījušas spēju karot. Turklāt elfu bija atlicis maz, un tie paši nebija vienoti. Jau iepriekšējos gadsimtos bija notikušas vajāšanas. Vajāšanas un slaktiņi. Pēdējā reizē viņus neslepkavoja, tikai deportēja uz citu dzīvesvietu. Vismaz tāds iespaids bija radīts pašiem elfiem. Viņi pat drīkstēja ņemt līdzi savas grāmatas. Droši vien viņiem šķita, ka nekādas lielās briesmas nedraud. Un, kad viņi aptvēra, kas patiesībā notiek un jau ir noticis, bija par vēlu, viņi jau bija tur iekšā… un no cīnīšanās vairs nebūtu nekādas jēgas, tā tikai vairotos ciešanas… Un vēl kas… Jo vairāk Joršs par to domāja, jo svarīgāk tas šķita: visi gribēja, lai elfi mirst…
— Un tad jūs ņēmāt un nomirāt, lai iepriecinātu savus ienaidniekus? Lai nesagādātu viņiem vilšanos? Tiešām apbrīnojama laipnība, — pūķa balsī atkal ieskanējās sarkastiski toņi, taču šoreiz Joršs neapvainojās.
Viņš klusēja un domāja. Jo tagad, sarunājoties ar pūķi, domas galvā kļuva daudz skaidrākas. Tagad viņam izdevās daudz ko saprast. Arī kādu būtisku patiesību: maģija naidā noslīkst. Nē, pagaidi, pareizāk ir teikt, ka domas naidā noslīkst. Zūd vēlēšanās dzīvot, zūd vēlēšanās cīnīties… kad visi naidā rej pret tevi, visvieglākais ir padoties, ļauties, grimt lejup… nē, tas nav visvieglākais ceļš, tas ir vienīgais iespējamais… Mednieks un sieviete riskēja ar savu dzīvību, lai izglābtu manējo… tas nozīmē, ka viņi… jā, ka viņi mani mīlēja, varbūt mīlēja mani par spīti tam, ka es esmu elfs, viņiem tas nebija svarīgi, viņi tik un tā uzskatīja, ka ir vērts riskēt ar dzīvību, lai es paliktu dzīvs… Redzi, kad visi naidā rej pret tevi, pietiek, ja ir kaut viena dzīva būtne, kas par tevi cīnās, jo tad arī tu pats atgūsti spēkus un spēju cīnīties… Taču ja šī viena, kas tevi aizstāv, nav, tad tu esi pagalam, tu esi miris un visa tava cilts ir mirusi…
Zēns papurināja galvu. Tad nokāra to pār krūtīm. Vējš pieņēmās spēkā un atkal skaļi aizcirta pusizlauztās durvis. Elfs nodrebēja.
Pūķis atmaiga un teica: —Tikko tu būsi sagādājis drēbes, sameklēsim šejieniešus.
Joršs atdzīvojās. Pacēla galvu. Pamāja.
— Te vairs neviena nav, — piebilda pūķis. — Varbūt tu vienkārši vari paskatīties, vai tepat neatrodas kaut kas, ar ko tu varētu piesegt plikumu.
— Vai tā nebūtu zādzība?
— Nē, — pūķa balss tagad skanēja maigi. — Protams, nē. Tu tikai paņemtu lietas, kas nevienam vairs nav vajadzīgas.
Elfs vēlreiz izstaigāja ciemu, viss bija nopostīts un nodedzināts. Vienā no graustiem, kas agrāk droši vien bija bijusi lielākā no ciema mājām, viņš atrada rotaļu laiviņu un lupatu lellīti. Joršs tās paņēma, un sirdī atkal ietriecās jauni skumju dūrieni. Piepeši kaut kas gaišs iznira no miglas. Tas bija liels, ļoti vecs un kārns suns. Visu šo laiku suns bija slēpies niedrājā, droši vien milzīgā pūķa sabiedēts, taču tagad, kad Joršs bija pieskāries rotaļlietām, tas ar mokām bija pieslējies kājās un lēnām vilkās pie elfa. Suns vieglītēm luncināja asti. Viņa acis bija aizvilkusi balta akluma plēve, taču oža vēl pilnībā nebija zudusi.
— Draugs! — iesaucās Joršs. — Draugs, Draugs! Manu Draudziņ! Tas bija viņu suns! Sajras un Monsera suns. Draudziņ, manu Draudziņ!
Arī suns viņu bija pazinis. Joršs nometās ceļos un apvija rokas ap vecā drauga kaklu, ko sedza reta un pelēcīgi netīra spalva. Suns laizīja viņam seju. Joršs nolaida plaukstas uz suņa pieres, un viņa apziņā ieplūda juceklīgas atmiņas: kliedzieni, asas smakas, uguns, bailes. Suns atcerējās, kā ciems bija dedzis un viņam bija iespēris liesmu izbiedēts zirgs. Tad nāca citas atmiņas, citas smakas: izsalkums, vientulība, skumjas, dienas, kas aizvadītas, ar treknajiem tārpiem cīnoties par lopu maitām, cerība, ka reiz tomēr kāds atgriezīsies. Tagad kāds bija atgriezies. Viņa darbs bija galā. Sargs varēja doties atpūtā. Joršs bija atgriezies, bija atradis ceļu uz mājām un gan jau savedīs visu kārtībā. Tad atkal atgriezīsies visas vecās smaržas — kaltētu ābolu smarža, kūpinātu irbīšu smarža, — visas labās smaržas, ko ap sevi rada cilvēki, kas dzīvo mierā un cits citu mīl. Vēl Joršs uz mirkli suņa atmiņās samanīja sievietes un mednieka stāvus un uz brīdi tur pazibēja arī kāda cita, mazāka ēna, — kāds, kurš bija rotaļājies ar lupatu lelli un mazo laiviņu.
