Apskāviens bija ilgs. Joršs tupēja, apskāvis suni, un juta tā bezgalīgo nogurumu. Tagad, kad sargāšana bija galā, Draugs ilgojās tikai pēc atpūtas. Joršs juta, kā suņa elpa kļūst arvien lēnāka, līdz aprimst pavisam. Juta vārgu suņa sirds pukstu, tad vēl vienu vājāku, tad vēl vienu pavisam vāju un tad pašu pēdējo. Pēc tam vairs nebija nekā. Joršs vēl ilgi tā tupēja, turēdams suni savās skavās un juzdams, kā tā ķermeņa siltums pamazām aizplūst un muskuļi sāk sastingt. Viņš nebija darījis neko, lai Drauga dzīvību aizkavētu, bet tagad ilgi gaidīja, pirms atraisīja skavas. Nu vairs nebija nekādu šaubu: Monsers un Sajra bija dzīvojuši te, šajā ciemā, mājā, kur Joršs bija uzgājis rotaļlietas. Droši vien viņus piemeklējusi kāda briesmīga nelaime, — tagad vēl jo vairāk vajadzēja viņus sameklēt.
Joršs izlaida no rokām suni, vēl pēdējoreiz noglāstīja, pārlaizdams plaukstas viņa acīm, un tad apglabāja upmalā, kur Erbrovs ar vienu astes vēzienu ātri bija izracis kapa bedri. Atsākās drudžaini apģērba meklējumi, jo tagad vajadzība doties cilvēku pasaulē bija daudz steidzamāka.
Nospriedis, ka tomēr neko šeit neatradīs, Joršs jau grasījās mest mieru, kad piepeši uzspīdēja veiksme. Tālākajā no mājelēm viņš patrepē uzgāja vecu lādi, ko sabrukušo kāpņu akmens pakāpieni bija pasargājuši no liesmām. Tā bija skaista riesktkoka lāde, ko rotāja dzelzs stīpas ar gravējumiem, un, kaut arī tā bija aizslēgta, pūķa ķetna vāku nocēla pavisam viegli. Lādē bija gara un balta linu kleita, viscaur izšūta sīksīkiem ziediņiem. Droši vien kāds pavadījis daudzus gadus, darinot ziediņu pēc ziediņa. Ap piedurkņu galiem un brunču malu bija citāda auduma joslas, kurās rakstus veidoja caurumiņi, un pūķis teica, ka šādu caurumotu audumu saucot par mežģīnēm. Ņiebura pašā priekšā bija izšūts S burts.
Daudzas plānāka un biezāka auduma kārtas klājās cita pār citu, un Joršs tajās sapinās, tomēr beidzot tērps bija viņam mugurā. Vismaz viena problēma bija atrisināta.
Pūķim gan prātā pazibēja neskaidras atmiņas, ka cilvēku cilts vīrieši nekad, nemūžam un itin nekādos apstākļos nevalkā šādus baltus, garus, ziediem izšūtus un plīvuru plīvuriem rotātus tērpus, un pat cilvēku cilts sievietes tādus nēsā tikai vienu dienu mūžā, proti, tai dienā, kad iziet pie vīra, tomēr pūķim šīs atmiņas nešķita pietiekami svarīgas un viņš nolēma neko neteikt. Pūķi piedzimst kaili un tādi paliek līdz pēdējai stundiņai. Zināšanas par sarežģītajiem cilvēku ģērbšanās paradumiem bija pārmantotas no senčiem, tomēr atmiņas apcirkņos glabājās tikai kā nevajadzīgs balasts, — katrā ziņā šie dīvainie un neskaidrie cilvēku paradumi nebija nekas tik svarīgs, lai to dēļ tagad uzsāktu strīdu.
Nevarēja teikt, ka Rite patiešām mācētu lasīt.
Un nevarēja teikt, ka lasītmācēšana patiešām būtu aizliegta.
Dragarna un Strumacis lasīt prata. To viņi darīja ar bezgalīgu lepnumu, patiesībā aiz iedomības vai pušu sprāgdami. Kad pienāca retie rīkojumi no Daligaras, viņi tos lasīja, lepni izriezuši krūtis. Taču tiem ļaudīm, kas nekādi nebija saistīti ar grāfistes Pārvaldi, lasītprasme bija, tā sakot, nevajadzīga vai varbūt pareizāk būtu teikt — stipri nevēlama, jo tās noteikti bija aizdomīgas zināšanas. Arstridā, ciemā, kur bija piedzimusi Rite, drusciņ mācēja lasīt, un tur pat bija tāda kā skola. Arstridā bija brīnišķīgs ciems, ko no visām pusēm ieskāva ēdamā pārpilnība: no vienas puses bija upes foreles, no otras — dārza āboli. Pašā vidū bija sakņu dārzi, kur kašņājās vistas, bet aiz pakalna pļavās ganījās govis, un govis nozīmēja pienu, kas vēlāk pārvērtās arī par sviestu.
Kad nevajadzēja zvejot foreles, lasīt ābolus, slaukt govis vai labot žogus, tas nozīmē, labi ja reizes divas gadā, ciema vecākais sasauca kopā bērnus un mēģināja tiem iemācīt alfabētu, kas bija vienīgā smalkā gudrība, ko mācēja viņš pats. Mācības notika trokšņaini un juceklīgi, audzēkņi smējās, ciema vecākais šķobīja jokainas grimases, bet visai šai jautrībai ātri pielika punktu bērnu mātes, kas sauca savas atvases mājās, jo atkal bija pienācis laiks slaukt govis vai lasīt ābolus. Vai kūpināt foreles. Vai bērt vīnogas uz smalkām restītēm, lai tās izkalstu un kļūtu par rozīnēm, ko pēc tam varētu pielikt mīklai, cepot medus raušus, kad pienāks ziemas saulgrieži.
Burtus pazīt ciema vecākajam bija iemācījis kāds noslēpumains un leģendārs ceļotājs ar neizrunājamu vārdu, — tas bija iegriezies Arstridā dažus gadus pirms Rites dzimšanas un bija atgādājis uz ciemu zivju kūpināmo trauku, ko arīdzan apvija noslēpumi.
No juceklīgajām mācību stundām Rite bija paturējusi prātā četrus sava vārda burtus: RlTE.
R kā gardie Rauši un Rozes, jo arī rožu ziedlapiņas varēja mērcēt medū un gatavot no tām saldus kārumus.
