Daligarā, kas bija saglabājusies Jorša atmiņās, visur kladzināja vistas, taču tagad šos putnus pilsētas ielās nemanīja. Piepeši viena vista tomēr parādījās, tā iznāca uz ielas pa apdrupušiem vārtiem. Vista bija ļoti veca un ar mokām cilāja kājas, taču apņēmīgi virzījās uz Jorša pusi. Un Joršs viņu pazina. Viņš to bija atdzīvinājis pirms trīspadsmit gadiem. Acīmredzot dīvainais liktenis un mirušo valstībā pabijušās slava bija paglābuši vistu no iesma un katla, bet saikne, kas bija izveidojusies starp viņu un elfu, nebija ļāvusi nomirt. Tagad vistai vairs nebija spēka dzīvot. Viņa bija sajutusi Joršu: reiz viņas un zēna prāts bija saplūduši un savienojušies, palikdami saistīti uz visiem laikiem. Vista piekliboja pie Jorša. Viņš paņēma to rokās. Abi vēl pēdējo reizi saskatījās, un vista ļāvās nāvei. Joršs juta, kā putnu piepilda miers un tā sirds apstājas. Viņš pacēla skatienu un paraudzījās apkārt. Ne jau viņš vienīgais zināja, kāpēc šī vista bijusi tik īpaša. Uz ielas, neskaitot viņa pavadoni sargu, bija arī četri vīri, divas apaļīgas sievas, meitene un mūžīgais bariņš nošņurkušu zeņķu, kas bija bīstami bruņoti ar akmeņiem un kaķenēm. Visi skatījās uz Joršu. Tagad vārds elfs izskanēja skaļi un skaidri. Atkal lidoja akmeņi, tikai šoreiz to bija vairāk. Joršs saprata, ka visus atvairīt nespēs.
Viņš steigšus mēģināja saprast, kurp lai bēg. Visapkārt bija naidīgi cilvēki, — atlika tikai mūra siena. Viņš īsu mirkli iztēlojās, ka ir ķirzaka, un jau bija ticis augšā pa stāvumu. Akmeņi un kliedzieni traucās viņam pakaļ. Otrpus mūrim pletās dārzs ar kupliem kokiem, čalojošām strūklakām un dīķīti, kurā spoguļojās gulbji. Pie pašas sienas auga milzīgas glicīnijas, un pa to mezglainajiem stumbriem Joršs norāpās lejā. Viss bija krāšņu ziedu pilns, un likās, te ir laimības un mūžīgā pavasara dārzs, taču vienlaikus viss šķita pārmērīgs un pārspīlēts. Joršs atkal neizpratnes pilns minēja, kā gan iespējama tāda ziedu pārpilnība, kad ziema jau ir uz sliekšņa. Arī glicīniju smarža likās nedabiski salda. Nedaudz tālāk bija šūpoles, kurās sēdēja meitene, tērpusies gaišā kleitā tāpat kā Joršs. Šūpodamās viņa dziedāja senu dziesmu par jaunekļiem, jaunu- vēm un mīlestību. Slēpdamies glicīniju ēnā, Joršs piegāja tuvāk. Meitene bija ļoti skaista: gara, trausla, smalka, bālu ādu un lielām, zaļām acīm. Viņai mugurā bija balts tērps ar zelta izšuvumiem, gaišo matu pīnītes veidoja uz galvas sarežģītu rakstu, un katru to savienojuma vietu kopā saturēja zelta gredzentiņš. Visa aina drīzāk atgādināja gleznu vai teātra izrādi. Turklāt Joršam likās, ka meitene ir daudz par lielu, lai pavadītu laiku, šūpojoties šūpolēs un dziedot. Beidzot gleznaini valdzinošā aina sadrupa: līdzās šūpolēm stāvēja pavisam maza, tumsnēja meitenīte, kura uzdrošinājās kaut ko palūgt šūpolēs sēdošajai, kad tās dziesma bija galā. Dziedātāju pārņēma sašutums, un to viņa pauda visai skaļi. Tagad pat Joršs varēja saklausīt atsevišķus šīs sarunas vārdus. Patiesībā tā nemaz nebija saruna, — skanēja tikai grezni tērptās mamzeles skaļā balss, kura mazajam meitēnam lika saprast, ka nav un nebūs iespējams tikt šūpolēs viņas vietā. Šūpošanās kā mūžīga un neapstrīdama priekšrocība pienākoties tikai vecākajai.
— …Saproti, tāpēc, ka es esmu Valdītāja un Tiesneša meita… kā tu vispār iedrošinies, sīkā puņķaine… tavs tēvs ir niecība… viņš ir parasts… nenozīmīgs…
Mazā meitene raudāja.
— Tu esi resna, riebīga un nesmuka. Tu esi parasta niecība. Niecība! Bet mans tēvs ir tas, kurš…
Kāda uzpūtīga zoss! Cik gadu, diez, ir šai vīzdegunei, kura tik ērti iekārtojusies šūpolēs? Izskatās, ka viņu jau būtu laiks izdot pie vīra, bet šī uzvedas kā piecgadīga. Sēž, šūpojas un raudina citus. Un vai tad "parasts" ir apvainojošs vārds? Droši vien. Joršam uzmācās kārdinājums iet aizstāvēt mazāko meiteni, taču nepatikšanu jau tāpat bija gana.
Un vai viņa neteica, ka ir Tiesneša meita? Tātad vēl jo vairāk neviens nedrīkst pieķert Joršu šajā dārzā. Viņpus mūrim aizvien vēl atbalsojās kliedzieni: "Elfs! Elfs!" Ja jau dārza ziemeļu siena iet līdztekus galvenajai ielai, tad — Joršs sprieda — aiz dārza dienvidu sienas vajadzētu būt upei. Taču šis secinājums nāca par vēlu: dārza vārti atsprāga vaļā un iekšā iebrāzās dučiem karavīru. Lielākā meitene, šausmās spiegdama, iemetās ēkā, kuras sienas bija noaugušas ložņājošām rozēm. Arī rožu krūmi bija pilnā plaukumā. Joršs klusībā sev jautāja, vai tagad mazā meitene beidzot varēs pašūpoties.
