— Jā, pats sevi iedzen nāvē, — apstiprināja Fēnikss, rāmi un iecietīgi smaidot un izrādot nožēlas pilnu līdzjūtību pārsteidzoši neattapīgajai sievietei. — Jūsu un tās jūsu… teiksim, jūsu meitas dēļ pēdējais un visvarenākais no elfu cilts ir lēmis sevi nemirstības zaudēšanai. Kundze, elfu cilts ļaudis ir nemirstīgi. Ja neviens tos nenodur, nepakar vai nespīdzina līdz nāvei, kā tas bieži noticis pēdējos gadsimtos, ja neviens tos neiesloga bez ūdens un barības, ja sārtu uguns tos nesadedzina, kundze, tad visi, kas dzimuši elfu ciltī, ir lemti nemirstībai. Viņu augumiem ir lemts palikt vecuma, slimību un nāves neskartiem tāpat kā viņu garam. Nekas tiem nevar kaitēt, vienīgi mazotnē elfus, kas nav saņēmuši pietiekami daudz ēdiena, var piemeklēt saaukstēšanās. Elfu miesa vecumā nesabrūk — tas notiek vienīgi tad, ja milzu sāpes un ciešanas satriec elfa garu vai arī tad, ja tas saindē savu miesu, norīdams trūdēšanai pakļautu gaļu. Panākot, ka viņš jūs apprec, un dāvājot viņam meitu, kura ir… kā lai pasaka, cilvēciska, jūs savu vīru esat piespiedusi izvēlēties starp iespēju redzēt, ka viņa paša dzemdināti pēcteči nokāps Nāves valstībā, vai arī iznīcināt savu nemirstību, pazudinot ķermeni, lai varētu apsteigt savus bērnus un pasargāt sevi no ciešanām, ko sagādātu viņu nāve. Tagad arī viņam varēs uzmesties tulznas, viņš varēs apsaldēties vai dabūt lenteni. Tāpat kā cilvēkus arī viņu tagad varēs ķeot spitālība, bakas vai buboņu mēris. Arī viņa kāju lielos varēs atvērties nedzīstošas Vātis tāpat kā citiem mirstīgajiem. Viņš atklās, kas ir sviedri, un viņa paduses smirdēs. Viņa elpa varēs aprauties klepus dēļ vai noslīkt asinīs, ja viņa sirds zaudēs spēkus. Viņa zobos iemetīsies caurumi, un tie nodzeltēs, un tāpat bojāsies viņa kauli. Viņam izkritīs mati, un utis varēs uzbrukt viņa miesai, jo tās nedrīkst aizskart tikai nemirstīgo būtņu ādu. Viņa augums no vecuma sarausies un sakumps, bet viņa gars sačervelēsies, kā parasti notiek ar veciem vīriem, ko moka gan sāpes muguras skriemeļos, gan dedzinošas grēmas vēderā, kas piemetas visiem, kam vairs nav zobu, ar ko sakošļāt barību. Varbūt vecumdienās viņa miesu pārņems drebelīga trīce. Varbūt grīļīgs taps arī viņa prāts un viņš aizmirsīs visu, izņemot paša vārdu, bet varbūt nozaudēs arī to. Viņa sirds apstāsies. Tārpi viņa kapā aprīs visu, ko laiks būs pietaupījis to maltītei. Vai esat ievērojusi, ka viņam ap acīm jau parādījušās sīkas krunciņas? Un arī viņa āda vairs nemirdz tik starojoši gaiša kā īstiem elfiem, vai esat to pamanījusi?
— Tas ir iedegums, no saules, — aizlūzušā balsī iebilda Rite.
— Kundze, nemirstīgo būtņu āda vienmēr paliek nemainīga. Tikai kad sācies sabrukums, tā pamazām sagrumbojas un satumst, uzsākot ceļu pretī trūdēšanai un tārpiem.
Ritei vajadzēja pieturēties, lai nepakristu. Uz mirkli acu priekšā viss satumsa melns. Viss pazuda, un palika vienīgi žņaudzošs nelabums un vēlēšanās raudāt. Kad redze atgriezās, viņa ieraudzīja, cik līksmi sprēgā no sausām niedrēm un čiekuriem sakurtā uguns, bet uz plakana akmens cepinās krabis, sadalīts trijās daļās, no kurām viena — mazākā — bija inde Joršam.
Neskanīgi iekliegdamās, viņa pielēca kājās un spēra pa akmeni, iegāžot to liesmās un smiltīs. Akmens apdedzināja viņai potīti, bet gaisā uzsprāgusi ogle trāpīja rokai, uz kuras tūdaļ izveidojās sarkana vāts. Rite nodzēsa ugunskura liesmas, apberot tās ar smiltīm, un beidzot nokrita ceļos, izvēmās un sāka raudāt.
Sarāvusies čokurā, saķērusi galvu rokās, viņa gulēja zemē un raustījās izmisīgās elsās, līdz sajuta apvijamies mazas rociņas un saklausīja savas meitas raudāšanu. Erbrova, izmisusi un nobijusies, bija piesteigusies, lai viņu mierinātu. Mēnešiem ilgi viņa nebija dzirdējusi Erbrovu raudam. Pēdējo reizi mazā bija raudājusi ziemā, kad bija paslīdējusi uz ledus, kas bija izveidojies dīķa malā. Taču toreiz asaras lija drīzāk nepatīkamā pārsteiguma dēļ un tikai īsu brīdi, jo Joršs vienā mirklī prata noņemt visu kritienu sāpes.
Bet tagad te raudāja izmisis bērns, kurš ieraudzījis, cik izmisīgi raud paša māte. Rite centās nomierināties, apskāva savu meitu un palūkojās, kas atlicis no lielā krabja: viņa tikko bija aizspērusi projām sava bērna vakariņas.
Rīdama asaras, viņa starp smiltīm un vēl gailošām oglēm uzlasīja krabja gaļas gabalus un devās tos noskalot jūras ūdenī, izmezdama lielu līkumu, lai izvairītos no Jorša, Kerena Askiola, Kaijalas Aras un visiem pārējiem, kas krastmalā zvejoja, medīja un smējās.
Visu šo ilgo ceļu Erbrova neatkāpās no viņas ne soli un nebeidza klusi, baiļpilni činkstēt. Rite atkal iekūra uguni un uzlika cepties to, kas bija atlicis no krabja. Šoreiz uz gludā akmens bija tikai divas gaļas kaudzītes.
Erbrova būtu gribējusi būt liela. Liela un stipra. Varbūt tad viņa spētu nomierināt savu māti, panākt, lai tā beidz raudāt.
Erbrova nezināja, ko iesākt. Viņa zināja tikai to, ka no viņas nav nekāda labuma.
Tā briesmīgā vista neko neēda tāpēc, ka tā ēda viņus.
