Tāpat kā viņa, viņas tētis un viņas mamma ēda gliemenes, zivis un riekstus, briesmīgā vista ēda prieku un līksmību.
Salda medus vietā tai bija pašas uzkūdītie strīdi. Izraisīt sāpes bija daudz patīkamāk nekā tikt pie veselas saujas pīniju riekstiņu.
Visļaunākais bija tas, ka vistas izsalkumu nevarēja remdēt, tas bija nepiesātināms.
Erbrova vēl nekad nebija redzējusi mammu tik izmisušu.
Viņa atcerējās to rēizi, kad viņai bija uznākuši karstumi, — tad mamma bija nobijusies, bet pārnāca tētis, uzlika Erbrovai uz pieres plaukstas, karstumi pārgāja, un mamma atkal smaidīja.
Varbūt arī šoreiz tētis pārnāks un viss atkal būs kārtībā, taču īsti pārliecināta Erbrova par to nebija.
Šoreiz viss šķita daudz tumšāks un drūmāks, daudz bezcerīgāks. Karstumi bija briesmīgi — likās, galvā un rīklē kāds sakūris uguni, taču šoreiz bija vēl ļaunāk.
Joršs atgriezās krēslas stundā, laimīgs un smejošs, un rokas viņam bija mazu astoņkājīšu pilnas. Pūta ziemelis, jūra kāpa tuvāk krastam, un mākoņi aizsedza zvaigznes.
Joršs ieskatījās savas sievas sejā, kurā vairs nemanīja gaišuma, ieklausījās viņas māksloti skanošajā balsī, un viņa prieks pagaisa.
— Kas gan tev noticis, mana mīļotā kundze? — viņš satraukts jautāja, nometies ceļos, lai varētu ieskatīties acīs Ritei, kura tupēja pie mājas priekšā iekurtā un jau pusdzisušā ugunskura. Erbrova, neparasti saspringta un klusa, turējās turpat blakus.
— Nekas, — atbildēja Rite, paraustīdama plecus un pūlēdamās savilkt lūpas smaidā, kas tomēr nespēja padzīt tumšumu no acīm. — Esmu noraizējusies, jo tūlīt sāksies negaiss, bet mēs vēl neesam pavakariņojuši, — viņa piebilda.
Viņa izmocīja vēl vienu smaidu. Un sāka raudāt.
Tās bija ilgas un izmisīgas raudas, un ikreiz, kad šķita, ka asaru plūdi izsīkuši, tie sākās atkal no jauna. Rite nekādi nespēja apstāties. Meita pieskrēja un apskāva viņas stilbus. Rite apzinājās, ka ar savu raudāšanu dara pāri arī Erbrovai, bet no šīm domām kļuva tikai sliktāk. Viņa steigšus pūlējās izgudrot kādu izskaidrojumu savām asarām.
— Es tikai iedomājos par saviem vecākiem, — viņa sameloja. Un tūlīt to nožēloja. Bet bija jau par vēlu.
Līdz šai dienai viņa Joršam nekad nebija melojusi, lai gan šo to reizēm bija noklusējusi.
Viņa Joršam nekad nebija teikusi, ka gardie kulteņi, kuru spirāles atgādināja gliemežnīcas vai varbūt zvaigznājus, tapa, apgānot seno zobenu, — bet tie jau nebija meli, viņai vienkārši vajadzēja kaut ko, kas būtu izmantojams pannas vietā, un viņa baidījās, ka šāds zobena pielietojums Joršu varētu apbēdināt.
Viņa nebija Joršam atklājusi, ka viņas īstais vārds ir Rītausma, un nekad nebija stāstījusi arī par savām vīzijām — tas gan, taču arī tie nebija īsti meli. Līdz ar matos saspraustajiem gliemežvākiem tā bija vienīgā koķetērijas izpausme, ko viņa jebkad bija atļāvusies. Viņa vienkārši gribēja būt droša, pavisam un patiešām droša, ka viņš, pēdējais, diženais elfu cilts mantinieks, viņu vēlas tāpēc, ka viņa ir viņa pati, nevis Ardvina pēctece. Arī pēc tam, kad Joršs viņu jau bija izraudzījies, šaubas palika — Rite nespēja noticēt, ka Joršs, tik brīnišķīgs un dižens, patiešām viņu mīl, un kā mierinājums noderēja apziņa^ka viņš nezina, ka jau pirms dzimšanas ir ticis viņai nolemts.
Šī bija pirmā reize, kad viņa Joršam meloja, turklāt meli bija nežēlīgi un muļķīgi, jo atgādināja viņas vecāku nāvi, — Rites tēvu un māti pakāra, apsūdzētus nepiedodamā noziegumā — draudzībā ar elfu, un tas nozīmēja, ka Rite jau atkal ar saviem vārdiem uzkurinājusi seno Jorša vainas sajūtu.
Rite pacēla izmisuma pilno seju, pilošo degunu un paraudzījās uz Joršu. Viņa no visas sirds vēlējās, kaut nebūtu raudājusi. Viņa nevēlējās raudāt sava vīra elfa priekšā. Elfi neraud: to acis nekad neasaro, un atšķirībā no cilvēkiem viņi nevis meklē, kur nošņaukt degunu, bet stājas pretī jebkura veida ciešanāfri.
Rite juta, kā ap viņas augumu apvijas Jorša rokas. Erbrova palika starp viņiem abiem.
— Mamma aua, — viņa klusi teica.
Joršs piekļāva Riti sev vēl ciešāk, ļāva tai noguldīt galvu uz sava pleca, taču tas nesniedza mierinājumu: Rite nebeidza domāt, ka šis plecs sakumps viņas dēļ, un viņas vainas dēļ arī elpa, ko viņa tagad sajūt savos matos, reiz apstāsies. Viņa vairākkārt dziļi ievilka krūtīs gaisu un, kaut arī nekāda mierinājuma nebija, tomēr saņēmās.
— Nu jau pārgāja, ir labāk, — viņa izmocīja. Joršs nepārliecināts pamāja.
Tieši šai brīdī viņu mājai gāzelēdamies garām pagāja Fēnikss, tā tumšās aprises izcēlās pret pēdējo rieta gaismu.
— Cip cip ņamma! — dusmīgi iesaucās Erbrova, rādīdama putnu tēvam un cerēdama, ka tas beidzot sapratīs, ka ļaunā vista ir visu nelaimju cēlonis.
— Es negribu dzirdēt, ka tu viņu apsaukā par vistu, — teica Joršs, un viņa parasti tik maigā balss skanēja skarbi. — Tas nav pieklājīgi, un es negribu, ka tu esi nepieklājīga…
Viņa atkal nebija saprasta — šis sarūgtinājums pievienojās pārējiem šīs dienas nelāgajiem notikumiem, un Erbrova sāka raudāt.
