Rite strauji nolaida skatienu un atkal ņēmās tīrīt krabi. Viņas seja palika ēnā, un šo mirkli viņa gribēja izmantot, lai atgūtu mieru. Ar asa oļa sitieniem viņa bija pāršķēlusi krabja čaulu un tagad iztukšoja tās saturu, ar pirkstiem izurķēdama ikkatru iedobumu, lai zudībā neietu pat vissīkākā ēdamas vielas kripatiņa. Viņas delnas bija aplipušas ar to, kas vēl nesen bijis dzīva krabja miesa, — tā rumpja un galvas saturs, jēls un sārts, pilēja viņai no pirkstiem un notraipīja arī apakšdelmus. Bariņš uzmācīgu lapseņu sāka riņķot visapkārt, tracinot Riti ar savu dīkšanu. Fēniksa skatienā parādījās neslēpts derdzīgums.
Viena no lapsenēm iedzēla Ritei, viņa zibenīgi atvēzējās, sita un nospieda vismaz divus no neciešamajiem kukaiņiem. To niecīgās iekšas izsprāga uz plakanā akmens, kuru Rite izmantoja par darba galdu un kuru jau bija sarkani notraipījuši viņas roku pieskārieni. Fēnikss riebumā klusi iekliedzās un, šausmu pārņemts, novērsa skatienu. Lapsenes un odi, dunduri, mušas, blusas un utis nekož un nedzeļ nemirstīgajiem, tās nezīž nemirstīgo būtņu asinis. Joršam kukaiņi nekaitēja, un viņš pret tiem nekādu nepatiku neizjūta. Viņu laulības pašā sākumā Rite bija pieķērusi Joršu atdzīvinām odus, ko viņai ar lielām pūlēm beidzotbija izdevies nosist. Tikai pēc Erbrovas piedzimšanas, pavadījis augas naktis, mierinot un kušinot sakosto mazulīti, Joršs bija pārstājis glābt visus sīkos asinssūcējus. Rite atkal sajutās kā nožēlojama, netīra un nežēlīga būtne. Viņa priecājās, ka šai brīdī viņu neredz Joršs. Kopš abu pirmās tikšanās šī bija pirmā reize, kad viņa priecājās, ka Jorša nav līdzās.
— Vai vēlaties manu palīdzību, kundze? — negaidīti jautāja Fēnikss.
— Paldies, — atbildēja Rite, pūlēdamās ar elkoni notraukt no sasvīdušās sejas matu cirtas, jo rokas bija aplipušas ar krabja miesu.
Viņa nikni sapurināja galvu, lai aizdzītu pārējās lapsenes.
— Jūs esat ļoti laipns, — viņa atkal ierunājās. — Kā tieši vēlaties man palīdzēt: tīrīsiet krabi vai dzīsiet projām lapsenes?
— Kundze! — ieķērcās Fēnikss, un sašutums izdzēsa tikko skanējušās neierasti laipnās intonācijas. — Es esmu Fēnikss un nemūžam nepazemotos līdz tik derdzīgiem un necienīgiem darbiem, kādus esat radusi darīt jūs. Kas gan vēl varētu būt svešāks un nepieņemamāks manai cēlajai dabai kā lapseņu ķermeņu izšķaidīšana pret akmeņiem? Tas, ziniet, ir… kā lai saka… Tādas izdarības iznīcina ikkatru lepnumu, ikkatru cienīgumu, tās pat izdzēš atmiņas par visu cēlo. Ko tādu dara vienīgi cilvēki. Un tas ir viens no daudziem iemesliem, kāpēc elfi vienmēr tik ļoti ir nicinājuši cilvēku dzimumu. Zināt, vārdu puselfs radīja paši elfi savas visaugstākās varenības laikos, un ticiet man, ka šis vārds nekad netika lietots kā cildinošs kompliments. Labi, teikšu atklāti, ka tas bija ļoti smags apvainojums.
Rite smagi nopūtās.
— Tad kā vēlaties man palīdzēt? — viņa jautāja.
— Es varētu jums palīdzēt tikt galā ar jūsu matiem, kundze. Es vismaz varētu mēģināt, jo neesmu pārliecināts, ka ir iespējams uzlabot to izskatu. Ja es tik ļoti nebaidītos no jūsu viegli aizkaitināmā un vardarbīgā rakstura, es teiktu, ka tie ir kā asi sari, turklāt sprogoti. Un es domāju, kundze, varbūt, ja jūsu mati būtu mazliet… kā lai saka… mazliet mazāk… ne tik ļoti… nu… tad visā visumā… varbūt… jūsu izskats varētu uzlaboties… Ja ar matiem mazliet vairāk nosegtu pieri, tad tik daudz nevarētu redzēt jūsu seju… un arī tie tumšie loki ap jūsu acīm nebūtu tik uzkrītoši… tāpat arī jūsu deguna pārmērīgie apjomi… Un vēl es neesmu sapratis, kāda iemesla dēļ jūs matos turat iespraustas molusku čaulas un no stumbra atdalītas augu daļas.
— Tie ir gliemežvāki. Un ziedi, — Rite izmocīja neskanīgā balsī. — Tie ir… tie ir rotājumi.
— Beigtu dzīvnieku daļas kā rotājums? Kāpēc tad jūs neizmantojat arī ķirzaku astes, sikspārņu spārnus un zirgu kaulus, jo tieši tā ir paraduši izrotāties orki?
Rite ilgi klusēja, nodūrusi skatienu pār krabi.
— Paldies, — viņa visbeidzot sausi noteica. — Nevajag palīdzēt. Mani mati ir labi tāpat.
— Bet, kundze, — iebilda Fēnikss.
— Nav vajadzīgs, — atbildēja Rite, un viņas balss skanēja arvien skarbāk.
Varēja dzirdēt, kā Kaijala Ara, lasot gliemenītes, kopā ar bērniem uzsākusi kādu dziesmiņu.
Joršs un Kerens Askiols, iebriduši ūdenī, izmēģināja jauno murdu; laikam kaut kas tomēr nebija īsti pareizi, jo loma nebija, un tagad viņi viens otru smiedamies apcēla un sadomāja visjokainākās apsūdzības.
Rite izmisīgi vēlējās būt kopā ar viņiem.
— Es jau zināju, ka virsroku ņems jūsu iekaisīgā daba, — žēli ievaidējās Fēnikss. — Nevajadzēja ticēt jūsu solījumiem.
— Es nebūt neesmu zaudējusi savaldību, — meloja Rite, visiem spēkiem pūlēdamās to atgūt. Viņa domāja par Jorša rokām, kas glāstot ievijas viņas matos, domāja par jorša smaidu brīžos, kad viņš noliecas pār viņu. Un nomierinājās.
