Kad krabis bija iztīrīts, Rite iecēla ugunī plakanu akmeni un nolika uz tā trīs kaudzītēs sadalītu krabja mīkstumu: divas vienādi lielas — viņai pašai un allaž izsalkušajai Erbrovai, bet trešā, mazākā, bija paredzēta Joršam. Vēlāk viņa apceps arī pīniju riekstus, kas būs elfa maltītes galvenā sastāvdaļa.
— Kāpēc jūs to sadalījāt trijās daļās, kundze? Elfi nekad neēd būtnes, kas ir domājušas un jutušas, viņi neēd tos, kas ir staigājuši, peldējuši, dējuši olas.
— Bet mans vīrs to dara, kungs, — atbildēja Rite, atguvusi smaidu. — Viņš tik ļoti mīl mani un mūsu meitu, ka cenšas kļūt pēc iespējas līdzīgāks mums. — Viņu atkal bija piepildījis lepnums, aizdzenot visas šaubas, kas iespruka apziņas vistumšākajos nostūros, līdzīgi kā sikspārņi paslēpjas, ja kāds atver klēts durvis. Rite atkal uzlūkoja Joršu, viņa stāvu ņirbošajā ūdenī, un lepnums par savu mīlestību viņā uzbangoja tik augstu, ka viņa laimīgi iesmējās. Tad iecietīgi uzlūkoja Fēniksu. Pat šī dumjā un augstprātīgā radība viņai nesabojās šo dienu — nedz šo, nedz arī kādu citu, jo viņai netrūkst meitas mīlestības maiguma un vīra mīlestības spēka.
— Zināt, godātais, — Rite jautri pavēstīja putnam, — kopš pēdējais un varenākais no ēlfiem kļuva par manu vīru, viņš ēd tāpat kā mēs, nožēlojamie cilvēki. Kaiju olas uz dižām pārdomām nav spējīgas, bet no tām izšķiļas dzīvi putni, tomēr olu kultenis ir viens no ēdieniem, ko Joršs pasācis ēst pēc mūsu kāzām, un es pat teiktu, ka tas ir viņa vismīļākais ēdiens. Zināt, pannas man nav, tāpēc kulteni es cepu zobena asmens iegropēs — tas ir senas elfu ķēniņu dzimtas zobens, bet izceptais kultenis sanāk tievs un garš; tad es to saritinu spirālē, kas atgādina gliemežnīcas iekšpusi, un šī forma ļoti patīk manam vīram, jo viņš apgalvo, ka tā simbolizējot arī bezgalību, un tā nu ar rozmarīnu un medu vai…
Vārdi sastinga viņai uz lūpām. Fēnikss blenza šausmās ieplestām acīm. Rite juta, ka piepeši aptrūkstas gaisa.
— Jūs… jūs… esat uzdrošinājusies… zobenu ar efeju rakstu? To zobenu? Apgānīt tik atbaidošā veidā! Jūs… Kā jūs varējāt? Tai zobenā ietverta ikvienas elfu karalistes vēsture! Tajā glabājas viss to diženums!
Es skaidri atceros, ka šis zobens tika noglabāts drošā vietā, to ietrieca klinti, lai neviens un nekādi nevarētu to apgānīt. Kā gan iespējams, ka šis zobens nonācis jūsu rokās?
— Joršs to izvilka… — izstostīja Rite.
— Vai jūsu laulātais draugs zina, ka jūs viņa tautai diženuma simbolu izmantojat, lai ceptu olas?
Rite neizpratnē sev jautāja, kāpēc gan stāstījusi Fēniksam par zobenu. Viņa taču nebija uzdrošinājusies to atklāt pat Joršam, kurš, par laimi, nekad nebija interesējies, kā olas pārvēršas par ceptām kulteņa strēmelēm. Droši vien uz šo muļķīgo atklātību viņu bija pamudinājis prieks, kas viņu pārņēma, atceroties, cik ļoti viņu mīl vīrs un meita. Rite pūlējās izvairīties no tiešas atbildes.
— Mans vīrs, — viņa teica, pasmaidīdama un cenzdamās panākt, lai balss skan klusi un mierīgi, — mans vīrs ēd cilvēku ēdienu, jo mīl mani un mūsu meitu…
— Kundze! — viņu pārtrauca milzīgā vista. — Kādas nejēdzīgas muļķības jūs runājat! Ne jau lai nolaistos līdz jūsu nepiedienīgajam barbariskumam, jūsu laulātais draugs ir piesārņojis savu būtni ar ēdieniem, no kuriem ikvienam elfam vajadzētu riebumā novērsties. Vai tiešām jūs to nezināt? Es piesaucu dievus par lieciniekiem tam, cik zems ir mans viedoklis par jūsu izziņas spējām, tomēr pat jums. jau būtu vajadzējis būt nonākušai pie atjēgsmes, ka jūsu vīrs pats sevi nogalina, — bažīgā balsī nobeidza Fēnikss.
Rites smaids nodrebēja. Viņa sagrīļojās un, lai nepakristu, pieķērās pie guleniska priedes zara.
— Pats sevi nogalina? — viņa apstulbusi atkārtoja.
