Brālītis? Jauns bērniņš? Tas ir mammā iekšā? Tad redz, ko nozīmēja tas mazais, siltais un slapjais — iepriekš nesajustais, ko viņa jau vairākas dienas manīja mammas vēderā! Neciešami, ka viņai neviens nekad neko nepaskaidro un mūždien viss jāsaprot pašai. Viņas mazais brālis droši vien ir dižens karavīrs, ja jau pat ar savu klātbūtni vien spēja notriekt no debesīm to melno radību, kas viņus visus galēja nost.
Tagad tā radība viņus vairs nevarēja nogalināt.
Tā gulēja smiltīs, sarāvusies čokurā, melns traips starp jūru un krastu.
Tā bija tikai dusmas un sāpes.
Erbrova sajuta šīs sāpes savā prātā, it kā tās piederētu viņai pašai.
Viņa lasīja atmiņas, it kā pati būtu tās izdzīvojusi.
Viņa redzēja zaļu pļavu, kurā sieviete vāca dziednieciskas zāles, un caur viņas acīm Erbrova ielāgoja gan ziedu, gan lapu formas. Viņa iemācījās arī nosaukumus: melnās velnogas pret aizdusu, dievkrēsliņi pret cērmēm, pieneņu saknes pret kāju tūsku.
Viņa redzēja nelielu mājiņu, vēl mazāku nekā savējo, — tā bija celta no koku stumbriem un zariem, un tai līdzās rotaļājās divi bērni.
Par viņas atmiņām pārtapa arī tās, kurās kareivji āvām rokās aplenca zaru būdu, viņa dzirdēja vārdu ragana, redzēja liesmas.
Tēva balss atkal skanēja. Viņš runāja ar mammu:
— Viņas ir Nāves eņģeļi, bet tu, mana kundze, esi dzīvība. Nekas un neviens nevar satriekt Erīnijas, — neviens vīrietis, neviens karavīrs, pat neviena sieviete — to var paveikt vienīgi tā, kura sevī glabā jaunu dzīvību. Tu vari viņas sakaut.
Erbrovai šķita, ka pretrunīgās vēlmes šķeļ viņu uz pusēm. Viņa gribēja, lai mazais brālītis var piedzimt.
Taču viņa negribēja, lai spārnotajai radībai vēl nodara ko ļaunu.
Pietiek darīt ļaunu. Viņa nezināja, kā lai to pasaka mammai, kam joprojām rokā bija linga, kuru viņa pat negrasījās nolaist.
Kad mamma sadusmojās, ar viņu bija grūti sarunāties, un tagad mamma patiešām bija dusmīga.
Rite juta, kā viņu atkal piepilda miers un spēks. Viņa atkal dzirdēja jūras šalkoņu, cikādes, vēju zālē. Jūras smarža pieskārās viņas sejai, un gaiss atkal bija tīrs.
Viņi — viņa un viņas vīrs — bija neuzveicami.
Viņa atkal gaidīja bērnu.
Viņa satvēra ciešāk lingu, atrāvās no Jorša un pagriezās, lai stātos pretī diviem pārējiem gariem, kas vēl plandīja debesīs. Joršs nostājās viņai priekšā un atkal izpleta rokas, bet šoreiz, lai sargātu Erīnijas.
— Nē, — viņš teica. — Nē. Kundzes, nebaidieties.
— Domāju, ka būtu labāk, ja viņas tomēr baidītos, — kareivīgi atteica Rite, asi atstumdama malā Erbrovu, kura viņu raustīja aiz drānām: droši vien nabaga mazulīte bija nobijusies, taču šobrīd meita traucēja, un Rite negribēja, lai viņu traucē brīdī, kad jācīnās.
Joršs viņu apstādināja ar rokas mājienu. Viņš pavērsa pret viņu delnas, viegli pasmaidīja un papurināja galvu. Šie žesti bija ļoti pieklājīgi, kā jau viss, ko darīja Joršs, bet vienlaikus tajos jautās noteiktība.
Rite apstājās.
— Kundzes, lūdzu, nebaidieties, — Joršs teica, vērsdamies pie Erīnijām. — Naids jūs dzina uzbrukt cilvēkiem, jo bailes bija jūs aizkavējušas šajā dzīvē: būdamas dusmīgas un sāpinātas, jūs neuzdrošinājāties šķērsot Bezgalības valstības vārtus. Jūs nogalināja netaisni un nežēlīgi, bet nāve ir arī mierinājums, — to nezināja jūsu bendes, un to nezinājāt arī jūs. Jums nepietika drosmes pamest šo pasauli, un jūs kļuvāt par rēgiem, par Nāves eņģeļiem, Posta gariem. Jūs iestrēgāt šajā pasaulē. Bet tagad es jūs lūdzu, atmetiet bailes. Lai jūsu ciešanas norimst. Lai jūs apņem žēlsirdība. Es jūs lūdzu, kundzes, nebaidieties. Lai piedošana jūs remdē, lai varat ieplest savus spārnus ceļā uz bezgalību. Zvēni, ka mēs jūs pieminēsim. Nekad jūs neaizmirsīsim. Naktī, kas sašķeļ uz pusēm rudeni, kad viegla migla ietīsta pasauli, mēs domāsim par saviem mimšajiem, un šo nakti mēs veltīsim jums. Mēs izdobsim ķirbjus un paslēpsim tajos svecītes. Mēs tās dedzināsim, lai to rēnā gaisma atgādinātu sabradātu nevainību un nodotu taisnīgumu. To mēs nosauksim par raganu nakti un nekad neaizmirsīsim jūsu pieredzētās mocības. Raganu nakts būs tā, kuru svinot cilvēki lūgs piedošanu par visām pārestībām. Tā būs nakts, kad upuri un bendes cits citu uzlūkos bez rūgtuma. Tā būs piedošana. Un pēc tam mēs gaidīsim dienu, kurā sākas ziema, laiku, kad nakts tumsa ir pārāka par gaismu un blāva saule atspīd tikai uz dažām stundām, — šo tumsu mēs izgaismosim ar savām svecēm, un tie .būs dzīvības svētki. Šai dienā mēs priecāsimies par saviem bērniem, pateiksifrues, ka viņi mums doti, — un arī tad mēs pieminēsim jūs.
Zemē notriektā Erīnija lēnām piecēlās un lēnām pievienojās abām pārējām. Trīs melni traipi, kuros pazuda ikkatra gaisma, tumši slējās debesīs, taču vairs nemeta ēnu.
