— Pirms elfu karalistēm? Ko tas nozīmē?
— Aptuveni pirms deviņiem vai desmit gadsimtiem.
— Pirms tūkstoš gadiem? Manam dēlam trūkst elpas tāpēc, ka pirms tūkstoš gadiem notikušas nez kādas briesmeklības? Kāds mums ar to sakars? Kāds manam dēlam ar to sakars?
— Vai tad raganas nebija elfu meitas? Tās indēja pasauli jau tad, kad jūs vēl nebijāt pasludināti par ķēniņiem? — tuvāk pienācis, noprasīja Morons. — Tā nu gan bija laba doma: apmesties šai piekrastē! Būtu mēs palikuši Bāreņu namā, tagad dienētu kā dižkareivji…
Rite ienīda viņu, un šis naids bija vienīgais, kas kaut uz brīdi piesedza to, kuru viņa juta pati pret sevi, jo bija klusējusi tolaik, kad ēnas pirmās reizes bija pavīdējušas viņas prātā. Tad naids un pašpārmetumi pazuda, jo visu piepildīja bailes par Erbrovas elpu, — meitene turējās, pieķērusies viņai pie stilbiem, un elsāja arvien smagāk. Arī citi bērni klepoja. Joršam, Kreskam, Kalai un Solāram izdevās tos visus izvest ārā no ūdens, — taču nedaudzie soļi līdz seklumam un atpakaļ bija kā tāls, mokošs, gauss gājiens, elpai ik brīdi aizcērtoties, un visu kustības bija itin kā palēninātas, kā pavisam veciem vai slimiem ļaudīm. Rite bija patikusi krastā, nolīkusi pār Erbrovu un Kīku, apņēmusi tiem rokas ap pleciem.
— Tolaik par raganām nesauca elfu pēcteces, — teica Joršs, kad viņam ar bērnu bariņu bija izdevies tikt sausumā. Tagad arī viņa balss kļuva arvien sēcošāka. — Šai vārdā dēvēja dziednieces, sievietes, kuras palīdzēja dzemdētājām un vāca ārstnieciskas zālītes. Kad no aizjūras uzgadījās briesmīgas sērgas, visi apsūdzēja raganas, pārmeta, ka tās nav pratušas šo postu novērst un nespēj ārstēt sasirgušos. Kad notiek nelabojamas traģēdijas, ļaudis mēdz meklēt iespējamo vainīgo, jo šais meklējumos mazinās to bezspēcības apziņa. Tika nospriests, ka ļauno mēri uzsūtījušas raganas.
— Labi, labi, bet ko tagad darīsim mēs? — neskanīgi noprasīja Kerens Askiols.
— Nezinu, — atbildēja Joršs.
Jau tobrīd, kad pēcpusdienas zeltainajā gaismā bija parādījušies trīs sīki, melni caurumiņi, gaiss bija dīvaini sarāvies un elpa aizžņaugusies. Tagad klepoja arī Kerens Askiols, un viņa seja satumsa. Tad aizcirtās arī klepus, ar pēdējām balss paliekām viņš pūlējās sasaukt kopā bērnus, kas bija gluži kā paminiši, klusi un nekustīgi. Kustēties un trokšņot uzdrīkstējās tikai jūra un tās garie viļņi, kas turpināja velties krastā, nelikdamies ne zinis par tumsu. Kīks tupēja blakus Erbrovai; tad tēvs paņēma puiku rokās.
Visam pārskrēja ledains saltums, likās, kāds mēģina nolaupīt gaisu.
— Es mēģināšu sarunāt pa labam, — čukstēja Joršs. — Jūs bēdziet! Bēdziet visi!
— Kur tad te var bēgt? — jautāja Rite. Debesis bija satumsušas. Ēna bija pārņēmusi it visu.
Melnie stāvi slīdēja arvien tuvāk — arvien draudīgāki, arvien milzīgāki. Visapkārt skanēja klepus un kunksti. Mātes ar savu augumu bija piesegušas bērnus. Pulks večiņu, ko tumsa bija pārsteigusi pie dīķiem, bija patvērušās zem ūdenskrituma priekškara, cerēdamas, ka ūdens viņas pasargās no sausi svilinošā žņaudzēja, kas neļāva ievilkt elpu.
Augšup uzšāvās dažas bultas.
Kerens Askiols un Kaijala Ara bija paķēruši liedagā noliktos lokus, ar kuriem mēdza medīt zivis. Bultas nesasniedza noskrandušās, melnās drānas un asiņainās rokas, tās nespēkā krita atpakaļ. Griezīgi un ļauni smiekli atskanēja pār pamirušo līča piekrasti.
Pēdējā gaisā uzskrēja Jorša bulta, un tā sasniedza mērķi: tā iztriecās cauri lielākajam no stāviem, kas nelikās trāpījumu manījis un nu smējās vēl ņirdzīgāk.
Kresks un Kala stāvēja apskāvušies, paslēpuši starp saviem augumiem Kīku, un klepoja. Viņu plaukstas savilkās dūrēs. Turpat netālu bez elpas mocījās Morons — viņš raudzījās uz Kresku un Kalu, neuzdrošinājās tiem tuvoties un krampj aini" žņaudzīj a rokas, ar nagiem plosīdams delnas.
Arī Solārs bija raidījis bultu, un tā šķērsoja melnās būtnes plandošo ēnu. Bet Solārs pats pakrita zemē un pusguļus, balstīdamies uz elkoņiem, mēģināja aizrāpties līdz savai sievai Rimarai un meitām.
Nu Erīnijas bija tieši virs galvas, un Rite varēja tās apskatīt.
Trīs melnas, spārnotas būtnes, ietīstījušās melnos apmetņos, no kuriem ārā rēgojās vien ģindeniskas, asiņainas rokas.
Spārni bija milzīgi un apskranduši, to ēna aizsedza debesis.
Tumsa pārplūdināja pasauli, bailes to aprija. Zilās debesis, kurās lidoja kaijas, dīķi ar baltajiem gārņiem, klintaines ar ziedošiem kaperkrūmiem — tas viss bija pazudis melnā stingumā.
Divas no būtnēm palika mazliet iepakaļ.
Bet trešā, vidējā, bija taisni virs ļaudīm, un tā ierunājās.
Mamma to zināja, viņa zināja, ka trīs izmisuma pūšļi atlidos un aprīs pasauli.
Re, ko nozīmēja tās bailes, ko viņa nēsāja sevī.
Mamma jau iepriekš redzēja to, kam jānotiek.
Arī Erbrova pati redzēja to, kam jānotiek: ne jau visu, tikai kādu drusku, un ne jau vienmēr, tikai paretam.
Citi gan nekad neko neredzēja.
Neviens.
Pat tētis ne.
Tāpēc viņi, pārējie, nekad nebaidījās.
Trīs tumsas pūšļi parādījās pie apvāršņa un tuvojās. Viss satumsa.
