Dienu pēc dienas Fēniksa atmiņa pamazām iznira no plūstošajām smiltīm, kur bija grimusi arvien dziļāk līdz ar katru jaunu iemiesojumu, līdz ar katru nākamo sārtu. Fēnikss atcerējās vēsturi, notikumus tais laikos, kad pats bija piedzimis, atcerējās sira Ardvina nāvi. Tas atcerējās visu Cilvēku pasaules vēsturi, kurai līdztekus bija ritējusi viņa dzīve. Putns atcerējās piekrastes sāls ieguves baseinus, kas visu zemi bija apgādājuši ar sāli un dzirkstījuši saulē kā sniegs kalnu virsotnēs. Atcerējās ostu, kuģus, pirātus, kas līci atkal bija iedzinuši trūkumā, iekams te uzradās Erīnijas un visu iznīcināja savās nežēlīgajās dusmās.
Beidzot Fēnikss atcerējās alas. Vāceles salā to bija daudzi duči — dziļas un skaistas alas, ko rotāja ūdens un iežu darinātas kolonnas un smailes. Putns atcerējās, ka ļaudis, kas saimniekoja senajā ostā, tās stāvgrūdām piepildījuši ar visdažādākajām precēm un bagātībām, ko tie gribējuši nogādāt uz jūras pretējo pusi, tikko kaut uz neilgu laiku pierims pirātu sirojumi.
— Tur ir dažādas preces? — pārjautāja Joršs.
— Visdažādākās, — apstiprināja Fēnikss.
Viss, kas varētu noderēt, dibinot jaunu ciemu jūras pretējā pusē. Audumi tērpiem un burām, tīkli, makšķerauklas, āķi, lāpstas, kapļi, arkli, dakšas, cirvji, adatas, naži, mazi asmenīši, ieroči, rotaslietas, pergaments, tītavas, vasks svecēm, bļodas, krūkas, veseri, laktas, mucas, āda apaviem, iemaukti, segli, loki, zobeni, bultas, ķiveres, bruņas…
Viss, kas varētu noderēt ciemam. It viss, kas vajadzīgs dzīvošanai, bet ko nevar izaudzēt no zemes vai nozvejot jūrā…
Joršs, Kerens Askiols, Solārs un citi vīri, kas labāk prata peldēt, uzbūvēja vairākus plostus un devās uz salu — peldēt, stumjot smagi apkrautos plostus, bija grūti, braucieni bija cits par citu nogurdinošāki, bet arī cits par citu veiksmīgāki — brīnišķīgas dāvanas ieradās no cita laika, varētu pat teikt, no debesīm un no dieviem.
Ne jau viss bija labā stāvoklī. Toties viss bija noderīgs. Viss bija izmantojams.
Dažu dienu laikā visi tika pie apģērba, tad cieminiekiem citam pēc cita parādījās arī apavi, kas pēc tik ilgas staigāšanas basām kājām sākumā gan šķita neciešami. Jastrins saņēma neskaitāmus pergamenta rituļus, un pasaules atmiņa pamazām ieguva rakstisku izteiksmi. Rite tika pie sudraba matu sprādzes, taču to viņa uzdāvināja Rimarai, tikko Joršs viņai atzinās, ka daudz labāk viņam patīkot agrākie gliemežvāku un ziedu rotājumi.
Pēc trim mēnešiem olas čaula pārsprāga — tā bija viena no pirmajām pavasara dienām. Bija dienvidus, un saule bija uzkāpusi visaugstākajā debesu punktā. Fēnikss gulēja jūras malā, ielicis galvu Erbrovai klēpī. Meitene no putna negribēja atkāpties ne soļa, un arī Joršs sēdēja turpat blakus, lai varētu viņu mierināt, kad Fēnikss nomirs.
Putnēns, kas pāršķēla čaumalu, bija sīciņš, slapjš, retu, izspūrušu spalvu aizmetnīšu klāts kā visparastākais cālis, taču, to uzlūkojot, bija nepārprotami skaidrs, ka vēlāk tas izaugs par ērgli. Mazulis un vecais putns cieši ieskatījās viens otram acīs, tad vecākais, kurš vienlaikus bija tēvs un māte, šķīrās no dzīves. Lielie jūras ērgļi, lēni vēzēdami spārnus, nolaidās un satupa puslokā, atstādami vaļēju to pusi, kas vērsta uz jūru, — lai mirējs varētu raudzīties uz tālo apvārsni. Erbrova nesāka raudāt, viņa mierīga un klusa palika sēžam ar cālēnu rokās lielo ērgļu loka vidū. Rite ne mirkli nenolaida bažīgu skatienu no meitas, Jcuru no visām pusēm ieskāva asi knābji un nagi, — un, lai arī ar lielām pūlēm, viņa tomēr savaldījās un putniem netuvojās.
Ciema iemītnieki, kas notiekošo bija vērojuši iztālēm, tagad pienāca tuvāk. Daudzi bija aizkustināti. Daži raudāja.
Tika nolemts Fēniksu sadedzināt, un ļaudis sāka vākt malku bēni sārtam.
Šai brīdī uzradās Morons, lai ierosinātu putna bērēm piešķirt kulināru ievirzi.
Viņš vēl nebija paguvis atvērt muti un apvaicāties, kāpēc pārējie šo vistu grib sadedzināt, nevis apēst, kad Erbrova jau bija aizsegusi seju ar plaukstām, bet cālītis, ko viņa turēja klēpī, pavērsa knābi pret atnācēju, un viss viņa pussprīdi lielais ķermenītis pauda nevaldāmu niknumu.
īsu mirkli Morons uzlūkoja meiteni, un Joršs ieraudzīja naidu. Beidzot viņš pamanīja, cik ļoti meita baidās no šī cilvēka skatiena. Neskaitāmas reizes bija gadījies, ka Erbrova pēkšņi piesteidzas un lūdzas, lai viņu paņem rokās, un katru reizi Joršs bija sajutis meitas bailes. Taču viņš bija domājis, ka bailes izraisījuši slikti sapņi, iedomas, ēnu rotaļas, pasaku briesmoņi un dīvaini skaitāmpanti.
Tikai tagad viņš apjēdza, ka meitas baiļu uzplūdi vienmēr sakrituši ar Morona parādīšanos.
Viņš saprata arī to, ka Fēniksa cālītis spēj lasīt cilvēku prātus: atšķirībā no Jorša, kurš nebija pratis pasargāt savu meitu, ērglēns tūdaļ bija saskatījis tā cilvēka naidu, — tikko izšķīlies no olas, slapjš un neapspalvots, tas jau bija pratis izlasīt Erbrovas bailes un Morona naidu. Bet Joršs visu šo laiku neko nebija sapratis.
Joršs piecēlās un nostājās pretī Moronam.
