Mamma bija viņu apskāvusi, bet tad viņai aizlūza elpa tāpat kā toreiz, kad viņa bija iekritusi ūdenī, — tikai šoreiz smacētājs nebija auksts, šoreiz tas dedzināja. Kīks bija turpat viņai blakus un, kaut arī pats klepoja, gribēja Erbrovu mierināt un iedeva viņai savu lupatu bumbiņu, bet tad atnāca viņa tētis, paņēma Kīku rokās un aiznesa prom.
Ēna bija kļuvusi tumšāka nekā nakts bez zvaigznēm, biezāka nekā dūmi, kas ceļas no mitriem zariem.
Tētis teica, ka jābēg, taču neviens nezināja, kurp.
Tad lielākais tumsas pūslis, tas, kurš bija viņiem tieši virs galvas, ierunājās.
Rite pacēla galvu, uzdrošinadamas uzlukot spārnoto būtni.
Tā ierunājās. Rite saprata, kāpēc tās sauc par Posta gariem.
— Mēs esam Erīnijas, mēs esam Posta nesējas, — atskanēja dobja balss. — Mēs esam mātes bez bērniem.
Mēs esam sāpes, atriebība, naids.
Rite pakrita zemē. Erbrovu viņa turēja piekļautu cieši sev klāt. Sāpes bija prātu apstulbinošas: šķita, itin kā elpu būtu piepildījuši skorpioni un degoša zeme. Ar savu miesu viņa pūlējās piesegt meitu. Viņa juta, cik smagi tā elpo zem viņas auguma.
Tumsa bija aprijusi liedagu.
Erīnijas turpināja:
— Mēs nākam, lai pieprasītu atmaksu par saviem nekad neieņemtajiem bērniem, par saviem nekad nedzimušajiem bērniem, par mūsu bērniem, kas mira neuzzinājuši, kādā krāsā ir dzīve tad, ja tā nav tikai sāpes.
Nekas nekad nespēs remdēt mūsu dusmas, mūsu niknumu. Nekas nespēs dzēst mūsu naidu.
Kā neprātīgu kraukļu bars, kā traku suņu varza, kā hiēnas, kā vilki, kā maitu lijas mēs plosīsim jūsu mieru, plosīsim jūsu dvēseles un jūsu miesu.
Tā būs atmaksa, jo citi plosīja mūsu miesu un lēja mūsu nevainīgās asinis, citi zināja, ka esam bez vainas, taču gļēvulības dēļ klusēja.
Viņu dēļ mēs postīsim ikvienu, kas apmeties šai vietā, kura pieredzējusi, kā mūs un mūsu pēctečus padzen no dzīves, padzen no elpas.
Kā neprātīgu kraukļu bars.
Mēs esam Erīnijas.
Mēs esam sāpes, atriebība, naids.
Jūs, nelgas, esat uzdrošinājušies apmesties vietā, kur mēs cietām mokas, vietā, kur mūsu asinis un sārtā degošā miesa apliecināja cilvēku aklo nežēlību. n
Piepeši Rite juta, ka skorpioni, kas dedzināja viņas elpu, atkāpjas. Plaušās pamazām atkal ieplūda gaiss. Erbrova pāris reižu ieklepojās un ieraudājās, un šī bija visbrīnišķīgākā no visām pasaules skaņām, jo liecināja, ka mazulīte ir dzīva. Rite pacēla skatienu. Starp viņu un Erīnijām bija nostājies Joršs: viņš stāvēja ieplestām rokām, lai viņa ēna būtu lielāka un nosegtu gan Riti, gan Erbrovu. Viņa ēnā gaiss bija svaigs un tīrs. Rite dzirdēja, kā Joršs elso un viņa elpa kļūst arvien seklāka, arvien sēcošāka. Viņa redzēja, kā Joršs nokrīt ceļos, bet arī tagad viņš ar savu ēnu spēja pasargāt viņu abu elpu.
Tuvākā no trim Erīnijām, tā, kura bija runājusi, klusi iesmējās un paslīdēja mazliet sāņus. Tās ēna vairs tik tumši nekrita pār Joršu. Saule atkal iemirdzējās viņa sudrabotajos matos. Rite dzirdēja, kā viņš ieklepojas.
— Es jūs lūdzu, — viņš ierunājās, — nedariet mums ļaunu. Nedariet ļaunu viņiem. Viņi nevienam nekad ļaunu nav darījuši.
Joršam bija izdevies atkal pieslieties kājās.
— Es labprāt uzzinātu, kā tevi sauc, jaunais elf, — teica tuvākā no Erīnijām. Viņa bija vislielākā, visstaltākā no trim. Lanckarains apmetnis ar kapuci nosedza to visā augumā, ārā rēgojās vien kalsnas rokas līkiem pirkstiem, kam bija norauti nagi. Arī delnas krustu šķērsu bija izvagojušas dziļas brūces.
— Jorškrunskvarkljolnerstrinks.
— Jorškrunskvarkljolnerstrinks? Tātad pēdējais un visvarenākais? Tavu seju jau ir apsvilinājuši saules stari, un tas liecina, ka mirstīgums ir skāris tavu miesu, pēdējais no elfu kareivjiem. Pat ja mēs nolemtu nelaupīt tavu elpu, tavs ķermenis vairs ilgi nemestu ēnu pār šo zemi.
— Kundzes, — atbildēja Joršs, — es zinu, kā sauc jūs. Un man nav svešs jūsu dzīvesstāsts. Pirms es pats to izlasīju grāmatās, man to stāstīja māte, lai atmiņas par ciešanām netiktu nozaudētas, un jūsu dzīvesstāsts ir vienas no manām pēdējām atmiņām par māti. Jūs esat dziedinātājas, sievietes, kas lasīja ārstnieciskas zālītes un palīdzēja dzemdētājām. Jūs apkopāt brūces, ārstējāt apdegumus, iztaisnojāt un saaudzējāt lauztus kaulus. Taču, kad no aizjūras uzradās sērgas, kad atnāca mēris, ar jūsu pieticīgajām zinībām vairs nepietika, lai stātos pretī šai nelaimei, un jūs apsūdzēja, jūs nosauca par raganām, tāpat kā mūs, elfus, arī jūs pasludināja par visa ļaunuma sakni.
