— Turies pa gabalu no manas meitas, vai arī es tevi iznīcināšu, — viņš tam teica. Viņš nepacēla balsi. Viņa izteiksme palika tikpat mierīga. Neviens cits šos vārdus nedzirdēja.
Morons greizi pasmīnēja.
— Es neko neesmu izdarījis, — viņš drūmi noņurdēja. — Tu man neko nevari padarīt, ja es neko neesmu izdarījis. Nevar tak kādu sodīt tikai par to, ko viņš domājis. Vispirms tu te saraksti visādus likumus, bet pēc tam krīti virsū cilvēkam, kurš neko nevienam nav nodarījis. Ko tu no manis gribi? Vai tavai princesītei gabals nokritīs, ja kāds uz viņu ne tā paskatīsies?
— Turies pa gabalu no manas meitas un manas sievas, vai arī es tevi iznīcināšu. Šī ir jau otrā reize, kad es tevi brīdinu, un nākamās reizes vairs nebūs.
Morons pagriezās un gāja prom.
Fēnikss lēni dega.
Nebija nekādu daudzkrāsainu, fantasmagorisku liesmu, nebija ari dūmu un degošas miesas smakas.
Erbrova un cālēns rāmi nolūkojās. Viņi abi bija skumji un nopietni, taču ne viens, ne otrs neraudāja. Beigās no vecā Fēniksa atlika vien vieglu pelnu saujiņa, ko vējš izkaisīja pār jūru, kur tie sajaucās ar viļņiem. Jūras ērgļi atkal pacēlās spārnos un meta ilgus lokus saulrieta gaismā.
Cālēnu nosauca par Angkēlu. Pienākumu to kopt un barot uzņēmās Erbrova un Jastrins. Mazulim ļoti garšoja garneles, tas neatteicās arī no mīdijām un jūras šķīvīšiem, bet par aizvainojumu uzskatīja ikvienu zivi, molusku vai vēžveidīgo, kas nebija ideāli svaigs vai — pasargiet, dievi, — drīzāk līdzinājās ēdiena pārpalikumiem.
Pret Erbrovu ērglēns juta neizmērojamu mīlestību, bet Jastrinam tika izrādītas neuzbāzīgas simpātijas. Riti un Joršu putns piecieta.
Neviena cita ciema iedzīvotāja tuvošanos Angkēls nepieļāva. Viņš bija apveltīts ar slepkavīgu knābi, bet viņa nagi bija asi kā bārdasnaži. Raksturs putnam bija vienkārši briesmīgs, un viņš ēda kā vilks.
Kad Angkēls neēda, netrenkāja vistas, nekaitināja zirgus, nevajāja gārņus, neplosīja nedaudzos un neizsakāmi dārgos zvejas tīklus, nebiedēja zivis, tupēdams uz klintīm un ķērkdams, tas sēdēja klēpī Erbrovai, kura nekad agrāk nebija bijusi tik priecīga.
Kad bija aizritējušitrīs mēneši un līdz vasarai vairs nebija tālu, visiem kļuva skaidrs, ka ērglēns ir izaudzis pietiekami liels, lai mācītos lidot. Nu bija jāizdomā, kā nogādāt viņu līdz augstākajām klintsradzēm.
Rite no meldriem nopina lielu, ērtu grozu, kur Angkēlu ietupināt, lai Joršs varētu to uznest augšā klintīs.
Ērglēna un Erbrovas atvadas bija ilgas un aizkustinošas.
Augšupceļš bija stāvs un grūts, klintis jūras krastā bija kraujas, vietām bija grūti atrast kaut niecīgāko atbalstu rokām un kājām, un nebija neviena laukumiņa, kur piestāt un kaut uz brīdi atvilkt elpu.
Jau pavisam drīz Jorša augums no piepūles sāpīgi smeldza. Visu ceļu viņu pavadīja lielie jūras ērgļi, kas līksmi un svinīgi meta lokus, palaikam trāpīdami Joršam ar spārniem, apdullinādami ar kliedzieniem, un ne reizi vien Joršs gandrīz zaudēja līdzsvaru.
Beidzot sasniedzis augstāko klintsraga virsotni, Joršs bija pārguris līdz nāvei. Viņa lūpas bija izkaltušas un sasprēgājušas. Lielie putni sajūsmināti uzņēma un pabaroja ērglēnu. Svaigi nomedīta truša galva, no kuras vēl lāsoja asinis, un mazliet apknābāta puse no kaijas tika dāsni piedāvāta arī Joršam, un, par laimi, draudzība ar ērgļiem necieta no viņa pieklājīgā, tomēr stingrā atteikuma cienastu pieņemt.
Jūra bija tik skaista, ka, lūkojoties tās plašumos, aizrāvās elpa. Erbrova līcis dzirkstīja saulē. Kopš agras jaunības, kopš tiem laikiem, kad viņš divus mēnešus bija varējis lidināties, sēdot mugurā pūķim, Joršs nebija redzējis jūru no šādiem augstumiem. Austrumu pusē Tumšie kalni slējās saules apspīdēti, košāk zaļi par visbrīnišķīgāko smaragdu.
Joršs raudzījās tālumos un pazina ielejas, kam bija lidojis pāri, sēdēdams starp sava brāļa pūķa spārniem, pazina Dogonas līkumus, pa kuriem reiz bija braucis laivā kopā Sajru un Monseru, bet pēcāk mērojis garo ceļu pa upes krastu kopā ar tiem, kuri tagad bija Erbrovas ciema ļaudis.
Un vēl viņš saskatīja divus cilvēku stāvus, — tie bija labi saredzami, jo attālums nevarēja pārsniegt dažas jūdzes, un kūņojās upes krastā netālu no vietas, kur Dogona brāzās lejup pa krauju straujā kritumā. Tie bija divi vīri. Varēja noprast, ka viens no tiem agrāk bijis visai tukls, bet otrs, arī pirmāk visai kalsns, tagad bija izdēdējis pavisam plāns, — lai arī bija aizritējuši astoņi gadi, Joršs šos divus pazina: Melilots un Pallādijs, kareivji, kas bija sargājuši Riti Daligaras pazemes cietumā. Kaut arī ne viens, ne otrs nebija godīguma vai drosmes iemiesojums, abi tomēr bija krietni cilvēki un ģimenes tēvi. Pret ieslodzīto meiteni viņi nebija izturējušies rupji, bet vēlāk bija aizbēguši no cietuma kopā ar Riti un Joršu.
Izskatījās, ka abi vīri ir ievainoti, izmisuši un zaudējuši spēkus, pūloties atrast kādu paņēmienu, kas ļautu dzīviem tikt lejā pa stāvo ūdenskrituma klints sienu līdz pašam liedagam.
