Elfu cilts nekad nebija vajājusi nevienu dzīvu būtni — neko tamlīdzīgu elfi nespēja pat iedomāties —, bet tie nekad nebija arī centušies kādu izglābt, vienīgie izņēmumi bija knišļi, truši… vista. Elfi, sastapdami kādu vajāto, apspiesto vai nomocīto, drīzāk būtu gatavi apraudāt tā nāvi, sacerot visizsmalcinātākās dzejas vārsmas. Tie gari un plaši izklāstītu nelaimīgā dzīves gājumu uz pergamenta loksnēm, kas izrotātas zelta rakstiem. Tie visu nelaimīgā upura piedzīvoto iegleznotu freskās, kas pārvērstu mūra sienas par neizdzēšamu piemiņu. Taču elfi nekad nesteigtos vajāto glābt. Ne jau tikai tāpēc, ka nemirstība ir visai divdabīga dāvana un lāgiem saņēmēju padara par gļēvuli, laupot tam spēju uzņemties risku, bet arī tāpēc, ka vajāto glābšana reizēm prasa vēl lielākus upurus. Reizēm uz spēles ir jāliek ne tikai sava dzīvība, bet arī dvēsele.
Lai kādu glābtu, reizēm ir jācīnās.
Un cīnīšanās nozīmē iespēju tikt nogalinātam. Cīnīšanās var nozīmēt arī zobena cirtienus, kas pāršķeļ un sadragā, nocērt un sakropļo. Tā var nozīmēt, ka vairs nav divu kāju un vairs nevar skriet pretī saviem bērniem, tā var nozīmēt, ka vairs nav divu roku un savus bērnus vairs nevar satvert un pacelt augstu gaisā. Tā var nozīmēt, ka paša asinis sajaucas ar putekļiem, pārvēršoties sarkanos dubļos. Tā var nozīmēt, ka paša acis kļūst par barību kraukļiem vai tārpiem, vai arī gan vieniem, gan otriem, jo dabas iespējas ir tik dažādas un neierobežotas.
Cīnīšanās var nozīmēt to, ka vajadzēs nogalināt un sajust mirstošo sāpes.
Cīnīšanās var nozīmēt to, ka vajadzēs nogalināt tik daudz un tik daudzus, ka mirstošo sāpes vairs nebūs sajūtamas, un tas nozīmēs, ka paša dvēsele ir pazudināta.
Cilvēki mēdza vajāt, nogalināt un glābt.
Reizēm viņi bija daudz nežēlīgāki par orkiem, taču arī žēlsirdības ziņā viņi reizēm pārspēja dievus.
Joršu pārņēma kauns. Starp klintsbluķiem pie ūdenskrituma viņš bija saskatījis divus ievainotus cilvēkus. Lai arī kāds iemesls tos atvedis šurp, būtu vienkārši necienīgi tiem nesniegt palīdzību.
Joršs viņiem palīdzēs, pabaros viņus, apkops brūces un dos naktsmājas.
Viņš vēlreiz atkārtoja sev, ka pietiks, ja viņš šiem diviem piedāvās ēdienu un pajumti, — tas neuzliks viņam pienākumu doties tiem līdzi uz cilvēku pasauli. Viņš to atkārtoja vēl un vēlreiz visu ceļu līdz ūdenskritumam, jo nekādi nespēja sevi piespiest tam noticēt. Lai arī kādas briesmas būtu piemeklējušas cilvēku pasauli, uzklausījis abus atnācējus, viņš vairs nevarēs izlikties, ka tās viņu nekādi neskar.
Beidzot viņš sasniedza meža malu. Pēkšņi kļuva sadzirdams ūdenskrituma troksnis, kas šķita apdullinošs, tāpat kā žilbinoša šķita koku lapotņu nesadrumstalotā gaisma.
Melilots un Pallādijs viņu ieraudzīja un pazina. Pat aizmirsuši apsveicināties, abi steidzās stāstīt, ka orki esot atgriezušies tāpat kā sira Ardvina laikos, tikai Ardvina sen vairs nav. Viņi stāstīja, ka Varila, pilsēta, kas bija sniegusi patvērumu viņu sievām un bērniem, tagad esot aplenkta un tā kritīšot, ja neviens nesteigšoties to glābt. Un vēl viņi teica, ka vairs neesot, uz ko cerēt. Varilas karaspēks esot sakauts. Bet Valdītājs un Tiesnesis viņiem palīgā no Daligaras nesūtīšot nevienu pašu karavīru, tas esot skaidrs pat bērniem.
Esot atlicis tikai viņš. Viņš taču ir princis, vai ne ? Kā — nē ? Nu, kaut kas tamlīdzīgs? Karotājs? īpašs viņš esot šā vai tā, pierādījumus viņi redzējuši paši savām acīm. Viņš taču izvilka zobenu no klints. Tā tomēr nav nieka lieta! Tie, kuri prot izraut zobenus no klints, vienmēr uzvar. Tas rakstīts arī grāmatās — jā, tieši tā ir rakstīts: tos, kuri māk izraut zobenus no akmeņiem, neviens nevar uzvarēt. Viņi paši gan grāmatas neesot lasījuši, tiesa kas tiesa, viņi tak nemaz nemāk lasīt, bet tik vienkāršas lietas esot skaidras pat bērniem. Viņi te nevienu negribot traucēt, viņi tikai atnākuši paprasīt, vai viņš, Joršs, nevarētu būt tik laipns un doties uzvarēt šai karā viņu vietā, — pēc tam viņi mierīgi atgriezīšoties mājās, jo tagad jau viņi mājās nemaz netiek, jo mājas atrodas aplenktajā pilsētā, un tur, mājās, ir arī visi viņu bērni, — bet mājas ir pilsētā, kam visapkārt čum un mudž orki.
Pēc tam viņi Joršu likšot mierā. Viņi nemaz negribot traucēt, vienkārši viņš esot pēdējais no elfu karotājiem un arī vienīgais, kas viņiem nācis prātā. Ja ne viņš, kurš tad? Kaut ko taču viņš prot darīt. Nu, prot taču, vai ne? Viņi zinot, ka Joršam agrāk bijis pūķis. Viņi zinot arī to, ka Jorša pūķis esot nobendēts, — tā ļaudis runā. Tā nu ir: ļaudis runā, jaunumi izplatās, visi visu par visiem zina, tiesa kas tiesa. Viņiem esot ļoti žēl, ka viņa pūķis nokauts. Vai viņam gadījumā neesot vēl kāds? Nē? Žēl gan! Ar pūķi pret orkiem — tas varētu būt visai iespaidīgi. Bet arī bez pūķa viņš taču ir princis? Nē? Tiešām? Karavadonis? Arī ne? Bet kaut kas īpašs viņš tomēr noteikti esot. Un kaut ko noteikti mācēs izdarīt. Viņš taču ir tas, kurš paņēma mirušā ķēniņa zobenu, un tā nav nekāda joka lieta!
Joršs sajuta izmisuma smagumu.
