Viņš negribēja pamest savu dzīvi, negribēja izkāpt no tās svešo dēļ. Pat ne uz vienu dienu, pat uz stundu ne.
Viņš negribēja pamest Riti, kas gaidīja bērnu. Viņš negribēja pamest savu meitiņu, kurai piemita raganas dotības un kuru tikai viņš vienīgais varēja saprast un aizstāvēt.
Viņš negribēja doties projām no liedaga un līča, kas nosaukts viņa brāļa pūķa vārdā un kur viņa dienas ritēja, starodamas gaismā.
Viņš Varilas labā gribēja vienīgi sacerēt kādu dzejoli, nē, labāk poēmu. Skaistu poēmu. Nenoliedzami episku. Heksametrā. Un vēl ar krusteniskajām atskaņām. Episkajā dzejojumā varētu ievīt arī kādu melodramatisku līniju. Galvenais varonis būtu kareivīgs ķēniņš — nē, pārāk banāli. Kareivīga ķēniņiene. Ķēniņš, kurš, protams, arī ir dižs karotājs, mirst, lai glābtu savu laulāto draudzeni, un viņa no neizmērojamās mīlestības un mīļotā vīra nāves iemanto tik daudz spēka, ka spēj uzvarēt karā, lai gan uzvara šķitusi neiespējama.
Vēl brīdi Joršs apcerēja citādus vārsmojuma veidus, īpatnējākus metrus un atskaņas, bet tad meta šīs muļķīgās domas pie malas un nopietni uzlūkoja vīrus, kuru bērni bija palikuši pilsētā, kurai visapkār čum un mudž orki.
Viņš tiem abiem piekrītoši pamāja. Ne jau tikai tāpēc, ka agrāk vai vēlāk orki varētu uzrasties arī šeit, — ja tos tagad neviens nesakaus, tie pēc kāda laiciņa, varbūt pēc desmit gadiem, varbūt pēc pusgadsimta, noteikti būs klāt. Kādu rītu liedaga iemītnieki pamodīsies, un no orkiem tos šķirs vienīgi stāvās, tomēr pārvaramās klinšu sienas.
Taču tas nebija vienīgais iemels.
Bija vēl kas cits.
Viņš negribēja, lai Rite un Erbrova ir sieva un meita tādam vīrietim, kurš varējis cīnīties, lai glābtu aplenktu pilsētu, un tomēr nav to darījis.
Bez šaubām, ja viņš tagad padzītu Melilotu un Pallādiju, ja pagrieztos un ietu prom, Rite un Erbrova to nemūžam neuzzinātu: taču to zinātu viņš pats, un kopš šī brīža viņš vairs nespētu skatīties sievai un meitai acīs.
Viņš bija pēdējais un visvarenākais no elfiem.
Gan jau viņš kaut ko izgudros. Kaut ko izdarīs.
Ja ne viņš, kurš tad?
Erbrova jutās apjukusi. Notika visādas dīvainības.
Tētis uzkāpa augšā pa klintsraga stāvumu, bet lejā nokāpa tur, kur gāzās ūdenskritums. Viņš bija aizgājis, nesdams līdzi Angkēlu, bet atgriezās kopā ar diviem citiem tētiem.
Viņš bija aizgājis prom drošs un priecīgs, un lielie ērgļi meta ap viņu līksmus lokus, bet atgriezās viņš nomākts un drūms.
Tie divi tēti, ko viņš atveda sev līdzi, bija ievainoti un stāstīja briesmīgas lietas: viņu bērni esot tādā vietā, kur tikai mūra siena viņus šķirot no tiem, kas viņus grib nogalināt. Un tie, kas viņus grib nogalināt, aiz priekiem dejošot pēc tam, kad būšot viņus nogalinājuši.
Erbrova atkal bija nelaimīga un izmisusi.
Sākumā bija ilga runāšana. Visi runāja ar visiem. Tie, kuri kādu brīdi nerunāja, stāvēja, sakrustojuši rokas uz krūtīm, drūmi raudzījās zemē un šūpoja galvu. Bet neviens nerunāja ar Erbrovu, un viņai pašai vajadzēja mēģināt saprast, kas noticis, — vajadzēja to uzminēt no pusvārdiem un runātāju izteiksmēm.
Viņa jau bija sapratusi, ka ir kāda vieta, kura kļūst arvien nejaukāka un kurā ir ieslodzīti bērni, un ka viņas tētim ir jādodas prom. Tie divi tēti, kas bija nokāpuši no kalniem un nebija no viņu ciema, bija atnākuši no tās tālās un briesmīgās vietas, kur bija palikuši viņu bērni, un par saviem bērniem abi tēti runāja daudz. Vienam no tētiem, apaļīgākajam, bija ievainots plecs, un viņš ik pa laiciņam teica "tiesa kas tiesa", bet otrs, garākais, ar ievainotu kāju, vienmēr piebilda, ka "tas ir skaidrs pat bērniem". Erbrova neatcerējās, kurš no pieminētajiem bija kura bērns, — to bija daudz, un Erbrovai tie sajuka visi kopā. Viena bija
Dālija, un tā vairs nebija maza meitene, bet pati gatavojās drīz kļūt par mammu, vēl bija Džoērs, jaunākais no visa pulka, kurš varēja būt aptuveni Erbrovas vecumā, un tad bija visi pārējie — mazāki par Dāliju un lielāki par Džoēru: bižaina meitenīte, puika ar lingu, tad vēl tas, kuram vienmēr iesnas… \
Erbrova negribēja, ka viņas tētis iet projām, viņa, cik spēka, vēlējās, lai tētis paliek mājās.
Bet vienlaikus viņa negribēja, ka tētis paliek mājās. Viņa negribēja, ka visi tie bērni paliek briesmīgajā vietā un viņas tētis neiet tiem palīgā.
Angkēls bija nomitināts augstākā klintsraga virsotnē, tālu no Erbrovas. Kad līdzeno klintsraga galotni apspīdēja spilgtākā dienvidus saule, Erbrova reizēm varēja saskatīt, kā ērglēns neveikli un lempīgi mēģina pacelties spārnos, bet viņa pūliņi allaž beidzas krūmos, kas auga kraujas malā.
Mamma atkal baidījās. Viņa bija noslēgusies cieši, cieši kā aizvērusies gliemene un nevienam neko neteica.
Mammai atkal bija bail, taču tik un tā bija labi ierāpties viņai klēpī, jo tagad varēja sajust ne tikai mammas sirdi.
Vēl bija brālīši.
Divi.
Tagad, kad tie bija mazliet paaugušies, to varēja skaidri manīt.
