Kad aiz muguras bija palikuši daudzi pazemes kambaru stāvi, neskaitāmas ejas un gaiteņi, vārti un durvis un atkal bija sasniegta virszeme, Rankstrailam līdzās jau bija visa viņa armija, pareizāk, visi, kas bija izdzīvojuši pēc baismīgās atkāpšanās un četriem aplenkumiem.
Beigu beigās viņi nonāca Valdītāja un Tiesneša pils iekšpagalmā.
— Kaptein, — kāds ievaicājās, — vai mūs sūtīs pret orkiem? Vai viņi jau ir klāt?
— Kaptein, — jautāja cita balss, — kāpēc mūs turēja cietumā?
Svaigajā gaisā Rankstrails itin kā atmodās. Šķita, viņš tikko atgriezies no dīvaina sapņa. Viņam līdzās atkal bija Lizentrails.
Lai gan Lizentrails tāpat kā pārējie bija nīcis, nobēdzināts dziļā pazemes kambarī, viņam tik un tā bija izdevies sagramstīt šādas tādas ziņas. Te nebija ko brīnīties: vienkārši nebija iespējams, ka starp daudzajiem cietumsargiem neatrastos neviens, kam Lizentrails nevarētu pavēstīt, ka pazīst kādu tā radinieku, piemēram, svaini vai piektās pakāpes brālēnu, vai astotās māsas otrā vīra bijušo mājas kaimiņu, vai vismaz puisi, kurš ir tā vecvectēva no mātes puses onkuļa pēctecis.
Lizentrails paskaidroja, ka ieslodzījums cietumā piespriests kā sods par nodarījumiem atkāpšanās laikā: viņi bija dedzinājuši un iznīcinājuši grāfistes īpašumus, lai tie nenonāktu orku rokās, viņi bija arī zaudējuši vīrus un nereti pametuši to ieročus ienaidniekiem, turklāt atkāpšanās bijusi pārāk ilga. Viņiem vajadzējis tikai pildīt pavēles: pamest tos novadus, nekavējoties nevienu dienu. Algotņiem neesot jālauza galva par to, kas būtu noticis, ja lauku ciemi un to iemītnieki būtu tikuši orku varā. Tā neesot viņu darīšana. Viņi esot tikai algotņi. Labs algotnis domā maz un pēc sava prāta nekad nerīkojas. Lizentrails zināja arī to, kāpēc viņus tagad no cietuma atsvabināja: atkal bija uzradies elfs, pēdējais, Nolādētais, tas pats, kurš pirms astoņiem gadiem bija vazājies apkārt kopā ar pūķi. Tagad vajadzēja kādu, kas elfu spētu sagūstīt. Arniols to darīt nevarot, jo citādi vēl apskrambās savas spožās bruņas, un arī kājsargi viņam ir tik augsti, ka soļi pinas, — tāpēc elfu tvarstīt sūtīšot viņus.
Pēc mirkļa runu teica Arniols un apstiprināja visu, ko jau bija izklāstījis Lizentrails.
Runas pirmajā daļā tika paskaidrots, ka ieslodzījums ir sods par atkāpšanos, un šis apgalvojums Rankstrailam šķita neiedomājami muļķīgs — viņš ievēroja, ka pat Arniolam tas nešķiet īpaši gudrs, jo šo sakāmā dalu tas norunāja steidzīgi un nepārliecināti, atturēdamies no komentāriem un apvainojumiem.
Taču, pievērsies elfam, Arniols aizrāvās un ļāva sev vaļu. Viņa daiļrunīgums ieguva liriskas notis, viņa oratora talants ietērpās varenībā. Viņš gari un plaši aprakstīja mātes, kuras auklē bada novārdzinātus un slimību nomocītus bērnus, dedzīgi apgalvodams, ka neraža un sērgas ir elfa izraisītas. Viņš stāstīja arī par orku bandām, kas pie austrumu robežām uzradušās, lai atbalstītu elfu, jo nevienam nav šaubu par to, cik ļauns ir radījums, kurš par līdzgaitnieku sev izraudzījies pūķi.
Beidzot Arniols ieskatījās Kapteinim sejā un izteica apsūdzību. Pārvarēdams neaprakstāmas grūtības un izciezdams neizteicamas briesmas, pilsētā esot ieradies kāds godājams jauneklis, vārdā Morons, lai daligariešus brīdinātu, ka elfs, Nolādētais un Ļaundarīgais, ar saviem nešķīstajiem soļiem atkal apgānot grāfistes zemi. Godātais Morons esot arī pastāstījis, ka jūras malā plaukstot un zeļot ciems, kurā mājojot grāfistes ienaidnieki, kuri taisnīgam sodam izbēguši pirms Astoņiem gadiem, kad pūķis ieeju Arstridas aizā aizbēris, izraisot nogruvumu.
Arniols ievilka elpu. Nicīgi uzlūkoja Kapteini un turpināja garo runu. Nu viņa vārdošana skanēja drūmāk un smeldzīgāk, un tajā lāgiem ievijās ilgas un sāpju pilnas pauzes.
Pirms astoņiem gadiem algotņi noziedzniekiem ļāvuši aizbēgt.
Elfam.
Un visai viņa salašņu bandai.
Elfs esot galvenais ienaidnieks. Orkus par problēmu uzskatot tikai muļķi, tikai tādi barbari kā Rankstrails un viņa vīri, traki, rupji, neprāta, nežēlības un zvēriskuma apsēsti nelgas, kas iedomājušies ar orkiem cīnīties, bet patiesībā nopostījuši teju vai pusi grāfistes. Viņš, Arniols, un tāpat viņa biedri esot apveltīti ar runas dāvanām. Viņi protot runāt. To saucot par diplomātiju — par diplomātiju, tāds vārds, protams, ir par grūtu algotņu cietajiem pauriem. Ar orkiem viss tikšot nokārtots diplomātiski. Ne jau orki, bet gan elfs esot grāfistes patiesais un vēsturiskais ienaidnieks. Un, raugi, elfs visus atkal apdraudot.
— Ja jau ar orkiem nevajag cīnīties, bet tikai aprunāties, tad kāpēc pie viņiem sūtīja mūs? — kāds paklusi apjautājās.
Vēl daži apvaicājās, vai Arniols un pārējie runas-mākslas piepratēji kaut reizi ir redzējuši ciemu, kam pāri gājuši orki, vai arī to diplomātijas jēdziens ir tikai tēlaini domāts.
