— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, tikko bija tāda izdevība, — nu mums vairs nekā netrūkst. Zirgus mums atdeva, vilku mēs atradām, elfs, ko vajāt, mums arī ir, un tagad mums piešķirts arī pašiem savs nodevējs. Ko gan vairāk var vēlēties?
Kad visi bija sasēduši seglos, pilsētas vārti atvērās, lai izlaistu viņus ārpus mūriem. Bija agra pēcpusdiena. Visapkārt pilsētas nocietinājumiem bija apmetušies bēgļi no pašām Zināmo zemju robežām. Tie bija sabūvējuši būdeles, starp kurām bija ierīkoti arī niecīgi sakņu dārziņi, kur auga klāposti un baklažāni, tepat vīdēja daži vistu aploki un nesen augļu kociņiem apstādīti laukumiņi, — kopumā viss atgādināja raibu deķi, kādus sievietes mēdz sašūt no dažādu drānu gabaliņiem.
Šī bija nabadzīga pasaule, kas mežonīgā ietiepībā apņēmusies izdzīvot par spīti visam — izdzīvot starp saviem kāpostiem un vistām. Kapteinis nodomāja: ja viņam reiz vajadzētu izvēlēties heraldisku zīmi kādai pilsētai vai zemei, viņš labprāt tās ģerbonī liktu vistu — tā simbolizētu drosmi, ar kādu ļaudis, izturēdami karu pēc kara, par spīti visam paliek dzīvi.
Pajājuši garām sakņu dārziņiem un niedrājiem, netālu no upes viņi saskatīja elfu. Tas nepārprotami bija viņš! Elfa tērps bija šūts no raupja audekla, kas atgādināja drānu, no kādas bija darināti vieglo kavalēristu apmetņi, un viņš sēdēja bērā zirgā. Atšķirībā no pirmās tikšanās reizes tagad viņam bija arī apavi. Pār plecu bija pārlikts loks, bet pie sāniem karājās zobens, taču elfs to neizrāva no maksts — viņš to nelietoja un, šķiet, pat nedomāja likt lietā. Izskatījās, ka tas muļķis viņus patiešām gaida. Viņš nejāja prom, iekams nebija pamanījis algotņus, un šķita, viņš pat grib pārliecināties, vai arī algotņi ir viņu pamanījuši. Sākās pakaļdzīšanās, ne mirkli neizlaižot vajāto no acīm. Šķita, elfs cenšas neaizbēgt pārāk tālu, lai vajātāji viņu nepazaudētu, taču, kad pēcpusdiena bija cauri un rietumu pusē Dogonas ielejā sāka stiepties tumšas ēnas*, viņš piepeši pazuda. Itin kā būtu izkūpējis gaisā.
Kapteinis lādējās, un, viņa lāstus dzirdot, nobālēja pat rūķi, lai gan savās raktuvēs, kad uz galvas gāzās klintsbluķi un nogruvumi aizbēra tuneļus, laupot gaisu, tie nebija īpaši saudzīgi, izsakot spriedumus par pasauli un dieviem.
Rankstrails aizsūtīja uz priekšu divus izlūkus, nelielu patruļu nosūtīja pārmeklēt arī grēdu ielejas austrumu pusē, līdz beidzot padevās. Elfu viņi bija pazaudējuši. Kapteinis deva pavēli atpūsties pašiem un atpūtināt zirgus. Pārguris un mēli izkāris pēc mežonīgā skrējiena, steidzoties pakaļ aulekšus triektajiem zirgiem, beidzot jātniekus panāca arī vilks. Neilgi pirms saulrietā, kad ēnas jau bija piepildījušas visu ieleju un zirgi labi atpūtušies, elfs atkal parādījās.
Vajāšana atsākās, taču nakts sākumā tā atkal aprāvās, jo elfs, vēl pirms mirkļa skaidri saskatāms uz rietumpuses nogāzes, piepeši pazuda. Kapteinis no jauna visiem pavēlēja apstāties, neaizmirsdams debesīm un peklei paskaidot, ko domā par šādu notikumu pavērsienu. Zirgi atkal varēja atpūsties, un arī vilkam, kurš nu bija nokusis un aizelsies vēl vairāk nekā iepriekš, atkal izdevās viņus panākt. Tikai tad, kad zirgi bija atpūtušies un arī vilks atvilcis elpu, elfs uzradās no jauna un pakaļdzīšanās varēja turpināties.
Jādams Daligaras algotņu pulka priekšgalā un vadīdams Nolādētā elfa vajāšanu, Kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, mēģināja atcerēties, cik gadus jau šo elfu vajā.
Pareizāk, viņš pūlējās atcerēties, kad pirmoreiz bija dzirdējis to pieminam, jo viņa dzīvē taču noteikti bijis arī laiks, kad Ļaundarīgā vārds viņa ausis vēl nebija sasniedzis.
Ar lielām pūlēm viņam izdevās nošķirt šīs atmiņas no pārējām. Tas bija noticis Varilas pilsētas Arējā lokā tolaik, kad viņš vēl bija bērns, tai pašā dienā, kad piedzima viņa māsa Liesma. Tad, pastāstījusi, ka elfi, šī visu pasaules nelaimju sakne, esot astaini, donna Gudzārija runāja arī par šo elfu, par Nolādēto, par cilvēku cilts ienaidnieku un tās vistu slaktētāju.
Otrā reize, kad viņš par to dzirdēja, pienāca dienā, kad viņš sev bija pagatavojis lingu un uzsācis veiksmīgu malumednieka darbību. Toreiz viņš uzdāvināja mazliet medus vienam no daudzajiem skrandaiņiem, kas gulšņāja starp bastioniem, vienam no neskaitāmajiem ubagiem, kas klunkurēja klibiski kā jau visi, kam bende sakropļojis kājas. Dāvanu dabūjis, klibais bezmaz skriešus metās viņam pakaļ sīkiem, nevienādiem solīšiem, gribēdams pateikties un vēl vairāk gribēdams pastāstīt par to, par vajāto, par varenāko no visiem elfu karotājiem, kurš senā pareģojumā bijis minēts kā vienīgais iespējamais pagātnes atjaunotājs un nākotnes glābējs.
