Morons parūpēsies, lai Joršu vajāt mestos visi grāfistes karavīri.
Kapteinis Rankstrails nolamājas.
Tas bija kluss lāsts, kas pagaisa starp pavasara rīta klusajiem trokšņiem, tiem nekādi nekaitēdams. Tas neiztraucēja ūbeļu dūkošanu urj zvirbuļu čivināšanu; arī liegā brīze turpināja šūpināt zaros tikko izplaukušās tapiņas. Rankstrails tās nevarēja saskatīt, taču to šalkšanu dzirdēja.
Kapteinis nolamājās vēlreiz. Ja dievi dzirdētu kaut trešo daļu no tā, ko Rankstrails tiem novēlēja un ieteica darīt, iespējams, tie viņu nevilcinoties satriektu savām zibeņu strēlēm — taču dievi jau cilvēku runās nekad neklausās.
Visu nebeidzami garo februāri, kas bija mokoši vilcies uz priekšu soli pa solim, pilienu pa pilienam, kamēr dienu nomainīja nākamā diena, nakti nākamā nakts, smacējošu agoniju nākamā tikpat smacējoša, Rankstrails bija lūdzies un beidzot skaidrāk par skaidru bija sapratis, ka dievi ir akli un kurli vai vismaz gluži vienaldzīgi pret cilvēku gaitām un to skaitītajām lūgsnām. Nu ritēja tikpat nebeidzams marts, un Kapteinis vairs nelūdzās. Viņš lādējās, taču dievi par viņa lāstiem nelikās ne zinis tāpat, kā nebija likušies ne zinis par viņa lūgšanām.
Kapteinis izstaipījās.
Bija tik savādi nīkt pilnīgā bezdarbībā.
Nekas tamlīdzīgs viņam nebija gadījies gadiem ilgi, un arī agrāk retie bezdarbības brīži bija visai īsi. Tagad laiks šķita gurdens un laisks, nekas nespēja sakustināt tā lēno plūdumu. Vienīgā rītausmas atnestā dāvana bija ilgas pēc saulrieta. Līdz ar zvaigžņu parādīšanos varēja sākt gaidīt rītausmu.
Kapteiņa dienas piepildīja vienīgi atmiņas un paša domas, kas nemitīgi riņķoja ap šīm atmiņām. Viņš negribēja bez mitas prātā pārmalt pagājušos notikumus, taču atgriezās pie tiem vēl un vēl nešķīstā bezjēdzībā un mokošā trulumā.
Te bija atmiņas par ievainotajiem, ko viņš nebija varējis paņemt līdzi. Viņš bija pavēlējis, lai pašu biedri tos nogalina, lai tiem dzīviem nevajadzētu nokļūt orku nagos.
Bija atmiņas par bērniem, ko viņam nebija izdevies pasargāt no bultām, kas traucās pie zemnieku vezumiem līdzīgi kā lapsenes, kas kārīgi salido pie zemē sašķaidīta vīnogu ķekara.
Bija atmiņas par bendi.
Tagad viņš bendi bija iepazinis.
Nezināmu iemeslu dēļ Kapteinis bija nodots bendes rokās. Viņu bija ieslodzījuši pazemes kambarī, kur viņš nedaudzu, bet bezgalīgi ilgu stundu laikā bija uzzinājis, kas ir absolūtas sāpes, — agrāk viņam šādas pieredzes nebija, un viņš bez tās labprāt būtu izticis arī turpmāk. Rankstrails bez šaubīšanās atzina, ka šāda pieredze uz visiem laikiem pārveido cilvēka priekšstatus gan par sevi pašu, gan par apkārtējo pasauli, varētu teikt arī — priekšstatu par sevi šajā pasaulē. Tās nebija pārmaiņas uz labo pusi, taču tās bija neatgriezeniskas.
Savā ziņā tikšanās ar bendi bija laimīga — ne tikai tāpēc, ka tā bija īsa, bet arī tāpēc, ka tās laikā Rankstrailu nesakropļoja un par piemiņu viņam bija palikušas tikai nokaitētu knaibļu atstātas zīmes uz krūtīm, muguras un pleciem.
Tikšanos vadīja pats Valdītājs un Tiesnesis, tērpies karmīnsarkanā brokātā. Tiesnesis bija ilgi skaidrojis, ka nebūt neienīstot Rankstrailu — nē, gluži pretēji, — viņš to vienmēr sirsnīgi mīlējis tēvišķā mīlestībā, tāpat kā mīlot visus savus kareivjus, — nē, pret Rankstrailu viņš jūtot vēl lielāku labvēlību.
Ar vislielākajām ciešanām viņš tam sagādājot ciešanas — lai Rankstrails piedodot šādu vārdu spēli. Tiesnesis dedzīgi apgalvoja, ka nebūt nevēloties Rankstrailu nogalināt, nē, viņš to gribot tikai salauzt, un Rankstrails domās klusi lūdzās, kaut nu Tiesnesis ātrāk pamanītu, ka tas jau ir izdevies, un sameklētu savam bendem kādu citu spēļmantiņu. Tagad Kapteinis saprata Lizentraila greizo, nodurto skatienu un glumos smiekliņus bendes klātbūtnē.
Bet Tiesnesis turpināja: tikai mīlestības dēļ viņš Kapteini nodevis
*
bendes rokās, tikai gribēdams to pasargāt no kārdinājuma pieņemt neapdomīgus un pārgalvīgus lēmumus.
Nē, Tiesnesis pat nepieļaujot domu, ka Rankstrails varētu nepaklausīt pavēlēm, — lai dievi pasargā! — tas neesot pat iedomājams, bet viņš gribot to atturēt no noziedzīgas vēlēšanās un vēl noziedzīgāka lēmuma neaprobežoties tikai ar pavēļu pildīšanu un pašam tās papildināt vai sagrozīt pēc sava prāta.
Tikai mīlestības vadīts, Tiesnesis viņu ir nodevis bendes rokās. Viņš tā rīkojies, lai būtu pilnīgi drošs, ka arī Kapteinis viņu mīlēs.
Sākumā Rankstrailam šķita, ka no visām ģeķībām, ko viņš bija paguvis saklausīt savas īsās un nemierīgās dzīves laikā^šī bija vismuļķīgākā, taču tad viņš atcerējās jaunos aristokrātus, kuri viņu uz vienu dienu bija nolīguši par sargu princesei Austrai.
Viņš atcerējās, kā, pat tikai pieminot Tieneša un Valdītāja vārdu, šo jaunekļu skatieni vienlīdz pauda gan absolūtas šausmas, gan absolūtu padevību.
Un viņš atcerējās arī, cik neizmērojamā uzticībā savu saimnieku nežēlībai pakļaujas pērti suņi un nesaudzīgi pātagoti ēzeļi.
