Čukstu aizkaitināts, Arniols uzmeta niknu skatienu Kapteinim un vēlreiz atkārtoja, ka tikai muļķi par galveno ienaidnieku uzskatot orkus un laupītājus. Tikai nožēlojami aunapieres nesaprot, ka cīņa ar postu un nelaimēm ir veltīga spēku tērēšana, ja netiek izskausti cēloņi, kas šīs nelaimes izraisa.
Neviens no bēgļiem nav gājis bojā zem nogruvuma. Tie tikuši līdz jūrai, kur visu šo laiku dzīvojuši vienā mierā un pārticībā, ar savām negantajām burvestībām pakļāvuši viļņus un piejaucējuši Erīnijas, jo citādi nav izskaidrojums, kāpēc viņus nav nogalējuši ne pirmie, ne otrās.
Viņi ir izdzīvojuši, izglābušies, aizbēguši. Visi. Dzīvi, sveiki un veseli. Un tieši viņu vainas dēļ Cilvēku zeme nīkst un dilst.
Slava brašajiem algotņiem!
Ar viņu gudrību var mēroties vienīgi viņu drosme, kas nozīmē — Arniols paskaidroja, necerēdams, ka šie trulprātīgie tēviņi sapratīs viņa smalko ironiju, — ka viņi ir vienlīdz dumji un gļēvulīgi.
Kamēr Kapteiņa Rankstraila armija izšķieda laiku dažādiem niekiem un blēņām, piemēram, tērējot spēkus mūžīgajos ķīviņos ar orkiem un pie reizes šajos ķīviņos nopostot pusi grāfistes, tostarp patiesie ienaidnieki dzīvoja vienos priekos un cepuri kuldami.
Par laimi, ne gluži visi bēgļi bija grāfistes ienaidnieki un nodevēji. Viens no viņiem tomēr izrādījās esam godājams jauneklis, drosmīgs jauneklis, kurš bēgļiem sekojis, tikai gribēdams tos ienīst un izspiegot un kaitēt tiem, kad vien iespējams, bet tagad krietnais jauneklis ieradies Daligarā, lai brīdinātu par briesmām, lai saceltu trauksmi, lai dotu ziņu.
Viņš, Arniols, labprāt visam algotņu baram piespriestu nāves sodu, jo tie nobendēja pūķi, bet atstāja dzīvu elfu, tie ļāva aizbēgt mazgadīgajai raganai un viņas sekotājiem, — un vēl noziedzīgāks pārkāpums ir algotņu meli. Taču Valdītājs un Tiesnesis, kurš agrāk bijis arī Inkvizitors, savā žēlsirdībā nopratis, ka algotņi nav izrādījuši ne gļēvulību, ne melīgumu — tie vienkārši bijuši lētticīgi. Elfs tos piekrāpis un apmānījis: viņš radījis maldu ainas, liekot domāt, ka pats ar visiem piekritējiem palicis zem lavīnas akmeņiem, — un algotņi šajos māņu slazdos iekrituši, apliecinādami savu naivumu jeb, citiem vārdiem sakot, muļķību, — atkal paskaidroja Arniols, baidīdamies, ka smalkākie vārdi paliks nesaprasti.
Muļķību sodīt nedrīkst — tā bija nolēmis Valdītājs un Tiesnesis savā diženumā, līdzcietībā un žēlsirdībā. Izpildīt nāvessodu baram muļķu nozīmētu sarīkot slaktiņu, tāpēc Valdītājs un Tiesnesis nolēmis tiem dāvāt piedošanu ar noteikumu, ka tie beidzot apjēgs savu ģeķību, nespēju domāt gudras domas un turpmāk tikai precīzi pildīs saņemtās pavēles.
Valdītājs un Tiesnesis viņiem piedodot un tos atkal uzņemot savā klēpī, pavēlēdams tiem notvert Nolādēto. Elfu.
Elfam esot bērs zirgs, un viņš esot redzēts vienā mierā jādelējam pie pašas Daligaras — tikai mazliet tālāk, nekā spēj aizlidot no pilsēta mūriem raidīta bulta. Tā vien izskatoties, ka Nolādētais viņus tur gaidot.
Valdītājs un Tiesnesis pavēl elfu notvert dzīvu vai mirušu. Gadījumā, ja Ļaundarīgais tiks sagūstīts dzīvs, tas jāsavažo tā, lai nespētu ne pakustēties. Ieteicams lietot virves un valgus, nevis ķēdes ar slēdzenēm, jo Nolādētais tās protot atslēgt bez atslēgām, turpretī neesot manīts, kas viņš tikpat veikli tiktu galā ar mezgliem.
Patiesībā, ja elfs uz pilsētu tiks atgādāts jau pilnīgi beigts, visi būšot daudz mierīgāki un apmierinātāki.
Arniols labvēlīgi uzsmaidīja. Sapulce bija cauri. Saule staroja augstu debesīs. Diena bija silta, gandrīz karsta, tā solīja drīzu vasaru un vēstīja, ka ziema ir padzīta.
— Kā tas nākas, ka Erīnijas šo joprojām nav aprijušas dzīvu? Runāja tak, ka viņas neviens nespējot apturēt, — kāds nočukstēja.
Lizentrails noplātīja rokas.
— Vai tad elfi nav nemirstīgi? — jautāja kāds cits.
— Ir jau gan, ja vien viņiem ļauj dzīvot, — atbildēja Lizentrails, kurš kā vienmēr visu par visu zināja. —Ja kāds viņus nogalina, tad viņi izlaiž garu tāpat kā mēs.
Kapteinis bija pārskaities, savu mūžu viņš nebija izjutis tādas dusmas.
Tas muļķis bija atgriezies.
Tas muļķis bija uzdrošinājies atgriezties.
Tas neiedomājami glupais nelga bija iedomājies atvilkties teju līdz pašiem Daligaras vārtiem.
Rankstrails nolādēja elfu. Viņš lūdzās, lai dievi, ja tie pastāv, ietriec to muļķi pašos pekles dziļumos, — gan jau tur paredzēta īpaša vieta pilnīgiem idiotiem.
Viņš, Rankstrails, bija riskējis ar savu un savu vīru dzīvību, lai palīdzētu šim muļķim aizbēgt. Lai izglābtu gan viņu, gan pārējos. Stāstot, ka viss bēgļu bars ir gājis bojā, viņš bija tiem nodrošinājis nākotni. Pūķis, viņus glābdams, bija pacēlies brīnišķīgajā lidojumā, un Lizentrails bija pazudinājis savu dvēseli, panākdams, lai šis lidojums ir pēdējais. Taču nolādētais nelga nevis klusi un rāmi tup savā liedagā, bet gan kāpj zirgam mugurā un nolemj izmest nelielu līkumu pa plašo'pasauli. Varbūt pasaules izzināšana izkopj viņa garu. Varbūt viņš nodomājis kļūt par ģeogrāfu vai kartogrāfu. Vai arī uzsākt ķirbju un mandarīnu tirdzniecību.
