Tas bija Nirdlis, rūķis, kam sekoja arī Lizentrails. Nirdļa cirvis bija notriecis Siuīlu. Lizentrailam rokā bija kails zobens, taču viņš nebija paguvis likt to lietā.
— Ar tavu atļauju, Kaptein, — Lizentrails piebalsoja. — Mēs zinām, ka neviens nedrīkst aiztikt tavus cilvēkus, taču šis visā savā mūžā nekad nav bijis cilvēks.
Kapteinis klusi pamāja un tad piebilda, ka agrāk vai vēlāk vajadzētu saskaitīt, cik reižu Lizentrails viņam jau izglābis dzīvību. Viņš uzlūkoja mirušo un beidzot apjauta, kādas ir bijušas ciešanas, par kuru vislielāko pazinēju allaž mēdza uzdoties Siuīls, visus pārējos šai jomā atzīstot par pilnīgiem diletantiem — arī tos, kuri jau bija paguvuši vergot raktuvēs, iepazinuši bendi vai, līdzīgi kā Trakrails, redzējuši, kā paša māti sadedzina sārtā, apsūdzētu raganošanā.
Siuīla ciešanu avots bija drūma un nebeidzami kremtoša skaudība, trula un nedziedināma nenovīdība, ko jūt tie, kam mūžīgi lemta viduvējības loma, un dusmas par dzīves netaisnību. Beidzot viņš saprata, kāpēc Valdītājs un Tiesnesis ienīst elfus. Beidzot saprata, kāpēc pats pabijis bendes rokās. Neprazdams atrast citu piemērotu aizsegu, Tiesnesis savu zemisko un nožēlojamo viduvējību bija ietērpis nežēlības mantijā. Rankstrailu viņš bija atdevis bendem tikai baiļu vadīts; bet Rankstraila dzīvību bija pietaupījis, lai tas viņa vietā cīnītos pret ienaidniekiem, kurus Kapteinim bija pa spēkam uzveikt, bet varbūt Tiesnesis uzreiz nebija licis viņu nogalināt, lai pašam sev nebūtu jāatzīstas nicināmajās bailēs.
Šai brīdī Ārējā loka vārtu atliekas šķērsoja divi stāvi. Atnācēji teica, ka esot Melilots un Pallādijs un ieradušies cīnīties pilsētas labā. Rankstrails atminējās abus jau agrākos laikos redzējis Ārējā lokā un pat mācēja pateikt, tieši kurā Citadeles malā pavisam nesen manījis abu ģimenes.
Joršs auļoja kā vējš. Zeme pati skrēja prom zem zirga pakaviem.
Jātnieka iztraucēti gārņi pacēlās spārnos un pēc mirkļa atkal nolaidās risa laukos. Uzausa gaisma un atspīdēja ūdeņos.
Apstājoties vien tik, lai pārpūle neapturētu Enstrīla sirdi, un ar visu savas gribas spēku balstot un stiprinot zirga skrējienu, Joršam bija vajadzīga viena diena un viena nakts, lai nonāktu pie Arstridas aizas. Visa klajiene bija nāves pilna. Lauku sētas bija nodedzinātas. Visur čumēja un mudžēja orki, taču nevienam neizdevās Joršu aizkavēt. Patiesībā viņi to pat nemēģināja, jo lielais vairums bija aizmiguši, bet pārējie — apdzērušies vai aizņemti savstarpējās ķildās. Neviens Joršu nepamanīja laikus, lai pagūtu sataisīties uz cīņu vai pakaļdzīšanos, kas būtu nopietnāka par gluži veltīgu bultu vai tikpat veltīgu un nesaprotamu lāstu raidīšanu nopakaļ.
Tad piepeši orki izbeidzās. Kā jau Melilots un Pallādijs bija stāstījuši, Varilas klajienē tie bija it visur, turpretī Daligaras grāfistē nebija neviena paša — līdz ar grāfistes robežu beidzās arī orku iekarojumi.
Saule spīdēja augstu debesīs, Jorša ceļā mijās tīrumi un augļu dārzi. Šķita, ka vienīgās nelaimes, kas apdraud grāfisti, ir mūžīgā nolaidība un ierastais trūkums. Izdēdējuši bērni ganīja nedaudzas un kārnas aitas, vienīgās līdzenumā redzamās ēkas bija koku un dubļu būdas. Samanīdams kādu cilvēku, Joršs ik reizes apstājās un brīdināja, ka orki ir pavisam tuvu un pavisam drīz iebruks grāfistē, jo pie robežas nav ne sargu, ne karaspēka. Tas patiesi bija īsts brīnums, ka orki jau nebija klāt; taču brīnuma jēdziens mudināja arī uz domām par šīs neizskaidrojamās parādības iemesliem.
Joršs ikvienam sastaptajam pilnā rīklē sauca, ka šejienieši ir neiedomājami veiksminieki, jo aizvien vēl ir pie dzīvības, taču ilgāk uz šādu veiksmi paļauties nevajagot, — lai ļaudis nekavējoties ne mirkli un jau pirms tumsas iestāšanās bēgot uz Daligaras pilsētu. Vairākums uz Jorša brīdinājumiem pat neatbildēja. Daži viņā sazīmēja elfu un svieda ar akmeņiem, kas bija vēl nekaitīgāki par orku bultām, tāpat Joršam pakaļ skrēja lāsti, kas šoreiz skanēja saprotamā valodā.
Kāds vecs mežcirtējs vienaldzīgi paraustīja plecus un bija tik laipns, ka pavēstīja Joršam, ka gluži nesen te cauri jājuši Tiesneša saucēji un izsludinājuši tautai jaunumus, proti, ka orki vairs nevienu neapdraudot, jo esot likta lietā doplorāmija, kas nozīmē, ka visi mierīgi aprunājušies…
— Diplomātija? — pārvaicāja Joršs.
Jā, tas esot īstais vārds, un tas nozīmējot, ka orki būtībā esot krietni ļaudis, jo tā apgalvojot Tiesnesis, kurš visu zina labāk, un Tiesnesis ar šiem esot aprunājies, un tagad orki esot kļuvuši vēl krietnāki un nevienam nepieduršot ne pirkstiņa.
— Krietni ļaudis? — apstulbis atkārtoja Joršs.
Protams, krietni ļaudis. Ja ar viņiem kāds iedomājas karot, tad gan, skaidrs, pat viņi noskaišoties un neesot diez ko mīlīgi, taču grāfistei esot diplo… doplo…
— Diplomātija, — vārdu atrast palīdzēja Joršs, kam nu radās nelāgas aizdomas, kurš un par kādu samaksu ir pārdevis orkiem Varilu un tās iemītniekus, apgādādams orku komandierus arī ar slūžu kartēm un pamācībām, kā tās darbināt.
