— Esmu pārliecināts, ka galdnieki ar šo uzdevumu tiks galā, tāpat kā esmu pārliecināts, ka nedaudzajās stundās, kas atlikušas līdz rītausmai, kalēji pagūs mums izkalt trūkstošās bultas. Laiks līdz rītausmai ir jāizmanto, lai šaut ar loku iemācītu visām sievietēm, kuras ir pietiekami spēcīgas, lai spētu nospriegot stiegru. Princi Erik, mana māsa jums palīdzēs. Viņa prot cīnīties un citām sievietēm to iemācīs labāk, nekā to varētu paveikt vīrietis. Sievietes, bruņojušās ar lokiem, stāsies uz mūriem, tāpēc pilsēta nepaliks neaizsargāta, kad mēs iziesim līdzenumā. Mācības būs īsas, tāpēc varbūt viņas nebūs diez ko trāpīgas šāvējas, toties viņu būs daudz, un jau ar to vien būs gana.
— Jūs taču nedomājat iesaistīt cīniņos arī sievietes?
— Cīnīsies ikviens, kam tas ir pa spēkam.
— Protams, kāpēc ne? — izmisis un dzēlīgs noprasīja Paolks. — Mēs taču varētu uz mūriem nostādīt arī vecus večus un bērnus, lai tie met uz ienaidniekiem akmeņus un lej verdošu ūdeni?
— Laba doma. Noorganizēsim arī to, — ne aci nepamirkšķinājis, piekrita Rankstrails.
— Vai arī mums būs jāvelk ādas un dzelzs kniežu bruņas, kādas valkājat jūs un… orki? — atskanēja kāda balss.
— Protams, — atbildēja Kapteinis, — un tas būs jādara divu iemeslu dēļ. Nē, labi apdomājot, rādās, ka iemesli ir trīs. Pirmkārt, gan mēs, gan orki šāda veida bruņas nēsājam, jo tās neapgrūtina kustības: tās ir pietiekami vieglas, tāpēc tajās var soļot stundām ilgi un nejust nogurumu.
Otrkārt, tās nemirdz saulē un nepiesaista pretinieku bultas, turklāt saules staros tās nesakarst. Un, kā jau teicu, ir vēl trešais iemesls: es neciešu bruņas ar zelta un sudraba rakstiem. Tās rada iespaidu, ka karš var būt kas līdzīgs svētkiem, taču šādi uzskati piedien vienīgi orkiem. Vai kāds vēlas ko jautāt?
Neviens neko jautāt nevēlējās.
Princis Ēriks Rankstrailam apgalvoja, ka ar savu dzīvību atbildēšot, lai drošībā ik brīdi būtu brīnišķīgā, jaunā dāma, kuras drosme un cīņas spars pielīdzināmi tikai senlaiku valdnieču varoņdarbiem. Kapteinim vajadzēja mirkli apdomāties, lai saprastu, par kādu jaunu dāmu princis runā, jo nekādi nešķita, ka ar šādiem vārdiem būtu iespējams raksturot Liesmu. Ar acs kaktiņu Rankstrails samanīja, ka Liesma paslēpj savas sarkanās, sasprēgājušās veļasmazgātājas rokas starp tērpa krokām, taču tad papurina galvu, atbrīvo rokas no slēptuves un noliek tās uz loka, kur tās ir visiem redzamas, un tai pašā mirklī viņas skatiens sastopas ar prinča Ērika acīm.
Devis nepieciešamās pavēles, lai nekavējoties tiktu pildīti visi Kapteiņa norādījumi, kurus īstenot nu steidzās it visi, ieskaitot Paolku, princis paskaidroja, ka nodedzinātā Arējā loka iemītniekus tagad vajadzēs uzņemt Citadelē un izmitināt, kur vien iespējams: mājās, puķu un sakņu dārzos, uz jumtiem. Viņš pats justos pagodināts, ja savas dzimtas namā varētu piedāvāt pajumti Kapteiņa ģimenes locekļiem. Rankstrails uz mirkli apjuka, jo viņam šķita visai pārdroši, lai neteiktu muļķīgi, nomitināt zem viena jumta jaunu puisi un meiteni — īpaši, ja puisis piederīgs aristokrātijai, bet meitene ir vienkārša veļasmazgātāja —, taču viņš nespēja izdomāt, kā šos iebildumus pietiekami pieklājīgi izteikt.
Lai arī tikai uz nedaudziem mirkļiem, Rankstrailam izdevās satikt tēvu un Borstrilu. Tiem nekas ļauns nebija noticis: abi klepoja un bija nokvēpuši gluži melni, taču citādi bija pie labas veselības. Tēvs viņu apskāva un ilgi turēja skavās, bet Rankstrailam ar lielām pūlēm vajadzēja rast spēkus no šī apskāviena atbrīvoties. Sodrējiem notrieptajā sejā Borstrila acis mirdzēja apbrīnas pilnas.
Liesma palika kopā ar princi Ēriku, un Rankstrails beidzot devās uz Ārējo loku. Viņš atgriezās vietā, kur reiz bija stāvējušas viņa mājas. No ēkas bija atlikuši vien daži pārogļojušies baļķi. Mātes kapakmens plāksne gan vēl bija atpazīstama, un arī savvaļas ķirsis joprojām slīpi slējās no nocietinājumu akmeņiem, starp kuriem dziļi jo. dziļi bija iespraukušās tā saknes.
Rankstrails devās uz lielajiem vārtiem, kuru atliekas vēl gailēja. Piepeši viņam pretī nostājās kāds vīrs ar nospriegotu loku rokās. Tas bija viens no algotņiem, un Rankstrails noprasīja, kādus orkus tas še vajājot.
— Es vajāju tevi, Kaptein, — vīrietis atbildēja.
Uzvaras priekā Rankstrails pavisam bija aizmirsis par Siuīla esamību.
Bīstama aizmāršība, jo viņš savā augstprātībā bija iedomājies, ka varēs ceļot pa pasauli kopā ar nodevēju un nekādi neciest no šādas sabiedrības.
— Tiesnesis teica, lai gadījumā, ja tu viņu nodosi, rēķinus ar tevi nokārtoju es.
— Vai tavs Tiesnesis uzskata, ka uzvara pār orkiem ir nodevība? Cilvēku pasaule ir daudz slimāka, nekā varētu domāt.
Kapteinis raudzījās uz Siuīla tumšo stāvu, kas izcēlās pret sudraboto mēnessgaismu un zeltainajām ugunsgrēku atblāzmām. Nebija nekādu iespēju izvairīties no bultas, kas tūdaļ ietrieksies viņa neaizsargātajā, bruņu nepiesegtajā sirdī. Tomēr dīvainā kārtā Kapteinis nejuta baiļu.
Un īpaši nebrīnījās, redzot Siuīlu pakrītam zemē bez dzīvības.
— Ar jūsu atļauju, Kaptein, — kāds nomurmināja.
