Diplomātija: viņi, daligarieši, jau neesot tādi kā pārējie, kam patīk karot. Viņi ar orkiem bija mierīgi aprunājušies, un tagad orki bija lāga ļaudis, tāpēc nekādu briesmu vairs neesot un nevienam nekur neesot jābēg. Un vai tagad elfs pats vākšoties projām, vai viņu vajagot pamu­dināt ar kārtīgu cirvi?

Joršs saprata: savā bezdibenīgajā ļaunumā, savā neizmērojamajā gļē­vulībā un bezgalīgajā neldzībā Valdītājs un Tiesnesis grāfistes neaizska­ramību bija iemainījis pret Varilas dzīvību.

Tiesneša zemiskumu varēja salīdzināt vienīgi ar viņa nežēlību, bet nežēlību vienīgi ar viņa muļķību. Savienības līgums, kas jau gadu sim­teņiem saistīja Daligaru un Varilu, bija sabradāts, lai gan pat bērniem būtu skaidrs, ka abas pilsētas kopīgiem spēkiem būtu spējušas pretoties jebkuram iebrukumam, taču pa vienai tās bija lemtas sakāvei. Grāfistes iekarošana bija atlikta — tas bija tikai laika jautājums. Kad Gārnis būs iznīcināts, orki mierīgi un nesteidzīgi, sagaidījuši īpaši ērtu un izdevīgu brīdi, ieradīsies un nonāvēs arī Dzeloņcūku. Joršs'minēja, kādas diez vēstures grāmatas salasījies Valdītājs un Tiesnesis, jo šķita, ka viņš ir vienīgais pasaulē, kurš nezina, ka orki nekad un nemūžam no laba prāta nav ievērojuši nevienu vienošanos. Viņi noteikumiem pakļāvās vienīgi spiestā kārtā. Ja pretī stājās kāds ar ieročiem un prasmi tos lietot.

Joršs aptvēra arī to, ka Varilas atbrīvošanu orki uztvers kā līguma lau­šanu. Briesmīgā Kapteiņa Rankstraila patriekts no Varilas, orku kara­spēks lieki nevilcināsies un dosies uzbrukumā Daligarai. Kuru katru brīdi tie būs klāt. Līdz šai posta stundai bija atlikušas vien nedaudzas dienas, un visiem šejieniešiem vajadzēja pēc iespējas drīzāk pamest sa­vas mājas un tīrumus, savus nīkulīgos augļu dārzus un kārnās aitas, vajadzēja patverties aiz Daligaras mūriem, kas bija izturīgi un biezi kā klintis, vai vismaz apmesties to pakājē zem draudīgajiem pīķiem, kur visus pasargās bruņoti vīri.

Tā nu elfs uzreiz projām nejāja, bet vispirms mežcirtējam pavēstīja, ka esot Nolādētais un Ļaundarīgais elfs, kurš esot savas negantās slavas cienīgs, un viņš visu Daligaras diplomātiju esot iznīcinājis kā tīro nieku. Viņš esot sakaitinājis orkus un sarīdījis tos pret daligariešiem. Sakaiti­nājis būtu pārāk maigi teikts: viņš tos esot satracinājis, iesvēlis tiem neprātīgu niknumu. Tāpēc visiem jābēg, cik ātri vien iespējams. Jābēg, kamēr vēl nav par vēlu. Jābēg visiem, kam vien ir kājas un elpa skrieša­nai, jo pavisam drīz bez elpas uz mūžīgiem laikiem paliks visi, kas aizbēgt nebūs pratuši.

Mečacirtējs lūkojās uz Joršu, un viņa sejā bija viss naids, cik vien ietilpināms cilvēka vaibstos; tad, pat netērēdams laiku lāstiem, vecais steidzās sasaukt kopā pārējos. Taču jau pēc dažiem soļiem viņš apstājās un atskatījās.

—    Kā lai es zinu, ka tu nemelo? — viņš aizdomu pilns jautāja.

Labs jautājums: nevarēja noliegt, ka tajā samanāma zināma loģika.

Joršs pūlējās ātri sagudrot pieņemamu atbildi.

—   Elfi nekad nemelo. Viņi var visu, tikai melot ne, — viņš atbildēja.

Tie nebija tīri meli, tikai tāda mazliet uzlabota un piegludināta pa­tiesība. Elfiem, kā jau ikvienai būtnei, kas ar citu prātiem saistīta ciešāk nekā cilvēki, melošana sagādāja īstas mocības, taču smagas vajadzības spiesti, tie tomēr spēja samelot.

—    Ak tā, — nepārliecināti novilka mežcirtējs. — Un kā lai es tagad zinu, ka tu nemelo?

Šis nebija ar pliku roku ņemams. Ietiepīgs vīrs. Vai varbūt vienkārši apveltīts ar kādu nieku smadzeņu.

—   Tā kā mēs, elfi, esam daudz stiprāki un daudz ļaunāki nekā jūs, cil­vēki, tad kā gan jums, tavuprāt, izdevās mūs iznīcināt? — Joršs jautāja.

—   Nezinu, — mežcirtējs domīgs noteica.

—   Mums arī ir sava vājā vieta. Mēs nespējam melot. Ja tu elfam uz­dod jautājumu, šis ir spiests tev atbildēt. Piemēram, ja tu viņam prasi, kur paslēpušies pārējie elfi, viņš nevar nekādi izlocīties un visu izklāj kā uz delnas. Padomā pats, kā gan citādi mēs būtu jums zaudējuši?

Mežcirtējs domāja visai ilgi un beigu beigās izskatījās pārliecināts. Viņš raidīja pret Joršu dažus akmeņus un dažus lāstus un beidzot aizstei­dzās celt trauksmi. Joršs piekļāva papēžus zirgam pie sāniem un auļoja tālāk, un nu viņš dzirdēja, kā aizvien jaunos un jaunos ciemos atskan tauru skaņas, aizvilnījot tālās atbalsīs. Viņam bija izdevies. Kad ieradī­sies orki, tie atradīs vien tukšas būdas un varbūt kādu nepiesardzīgu vistu, kas lielās bēgšanas brīdī iesprukusi plūškoku audzē.

Joršs jāja un jāja, līdz dienai pienāca gals, un tad vēl krietnu daļu no nebeidzami garās nakts, kad baiļu tumsa viņa prātā bija vēl tumšāka nekā tā, kas biezēja debesīs.

Перейти на страницу:

Поиск

Книга жанров

Похожие книги