— Mums jādodas uzbrukumā, — viņš atkārtoja, — un mēs to darīsim nekavējoties, iekams orki paguvuši atjaunot spēkus un vēl nav saņēmuši papildinājumus no arjergarda, kam pakaļ noteikti jau aizsūtīti ziņneši. Mēs uzbmksim rītausmā, jo neko tādu orki no mums noteikti negaida.
— Bet kungs! — iesaucās prinča Ērika brālēns, vārdu kungs pastiepdams tik gari, ka nebija šaubu, ka tas lietots ironiski. — Es biju pārliecināts, ka uzbrukt negaidīti ir pilnīgi neiedomājami. Karaspēks, es domāju, īsts karaspēks, jau krietni iepriekš pavēsta, kad nodomājis doties uzbrukumā, un labu laiku velta savu ierindu sakārtošanai.
Daudzi no klātesošajiem mulsi iesmējās. Princis Ēriks izskatījās pārskaities.
Rankstrails savaldību nezaudēja.
— Saule vēl nebūs uzlēkusi, — viņš nesatricināmi skaidroja, — kad es iziešu no pilsētas un došos klajienē, kur uz orku sadzītajiem pīķiem vēl redzamas vīriešu, sieviešu un bērnu galvas, un es iznīcināšu visus, kuri ar baudu ir dedzinājuši, kropļojuši un slepkavojuši. Un mēness no jauna vēl nebūs pacēlies debesīs, kad līdzenums būs brīvs un zemnieki zinās, ka neviens vairs nevarēs postīt viņu dzīvi un mājas. Ja, tiecoties pēc šī mērķa, vajadzēs izliet manu vīru asinis, es to darīšu; un, ja reizē ar manu kareivju asinīm dubļos iejauksies arī tas, kas atlicis no jūsu goda, es ziedošu arī to.
— Mans kungs, — nobālējis atteica prinča Ērika brālēns, — es biju pārliecināts, ka mēs karā dodamies, lai apliecinātu savu drosmi un izcīnītu sev godu.
— Jūs esat maldināts. Kareivja mērķi ir pārāk augsti, lai viņš varētu no tiem novērsties un veltīt uzmanību tādiem niekiem kā paša vārda slava. Kareivja mērķis ir apturēt orkus, jo orki ir tie, kas gūst prieku, griežot pušu rīkles un cērtot galvas, slepkavojot un spīdzinot. Orki ir tie, kas smejas, nogalinādami bērnus, un ikviens mirklis, ko mēs tukši izšķiežam, nevis veltām cīņai ar šiem briesmoņiem, ir noziegums, jo tas mūs padara par līdzvainīgiem noziegumos, ko mēs būtu varējuši novērst, bet nenovērsām. Kareivja uzdevums ir atkarot ganības, kur govis mierīgi var plūkt zāli, bet ganus neviens neaplaupa un nenogalina. Kareivja uzdevums ir cīnīties, lai zemniekiem būtu zeme, ko kopt, un sēkla, ko šai zemē sēt, lai tirgoņiem būtu droši ceļi, pa kuriem pārvadāt amatnieku saražotās preces, un arī lai amatnieki ar saviem ražojumiem spētu nopelnīt tik daudz, ka varētu samaksāt nodevas, lai šo naudu varētu izmantot purvu nosusināšanai, kā arī slimnīcu un patversmju būvēšanai.
Zinu, ka runāju par jūsu komandieriem un diemžēl arī par jūsu tēviem, tāpēc atvainojos, ka sāpēm, ko raisījusi viņu nāve, pievienoju vēl tās, ko modina mani spriedumi, taču visapkārt pilsētai klīst orki, un pieklājīgo manieru laiks ir beidzies. Jūsu karaspēka kavalērijas rindas tika padarītas viegli ievainojamas, jo jūsu komandieri vadījās pēc ģenealoģiskiem apsvērumiem, un šie vīri, kuri krita, vadot bezjēdzīgu uzbrukumu, ne tikai gluži veltīgi ziedoja savas dzīvības, bet arī pameta neaizsargātu pilsētu, kuru aizstāvēt bija to pienākums.
Ne jau par savu godu ir jācīnās. No visām šai pasaulē iespējamajām darbībām karš ir tas, kurā goda ir vismazāk. Vienīgais gods ir cīnīties un mirt tikai tāpēc, lai karš beigtos un vairs nekad nebūtu vajadzības karot atkal. Gods ir saprast, kad jākaro, un prast apstāties, kad karošanai var darīt galu.
Vienīgais kareivja gods un varonība var izpausties kā cīņa par taisnīgu lietu, atturēšanās no nežēlīgas rīcības un spēja panākt pēc iespējas drīzu uzvaru, jo taisnīgam karam uzvara allaž ir vajadzīga vēl jo steidzamāk. Ikviens kareivis, kurš krīt, lai gan būtu varējis no nāves izvairīties, pamet bez aizstāvja to taisnīgo lietu, kuras labā uzskatījis par vajadzīgu cīnīties, un tādējādi viņš to nodod. Pirmais katra kareivja uzdevums ir uzvarēt, bet otrais uzdevums ir palikt dzīvam. Komandieris ir atbildīgs par savu vīru dzīvībām, un ikvienam, kurš veltīgi ziedojis kaut vienu dzīvību, būs jāatbild par to paša sirdsapziņas priekšā. Strēlnieki piesegs kavalēriju un izglābs mūsu kareivjus no nāves, pasargās to ģimenes no sērām par dēlu bojāeju.
Mēs iziesim no pilsētas un uzvarēsim. Tagad. Komandieriem ir uzticētas kareivju dzīvības, un viņi ir par tām atbildīgi. Vismaz divdesmit jātnieku pulks, kuru piesegs strēlnieku grupa, atkal atvērs slūžas, lai norobežotu pilsētu, bet tai pašā laikā pārējā karaspēka daļa dosies uzbrukumā uz ziemeļiem, lai atbrīvotu ciemus un zemnieku sētas, kas atrodas starp rīsa laukiem. To iedzīvotājus mēs nogādāsim pilsētas iekšienē, jo viņu mājokļus ir pārāk grūti aizsargāt, turklāt, kad lauki būs applūdināti, visus darbus tik un tā vajadzēs pārtraukt. Līdz vakaram iekšpus mūriem ir jānogādā ikviens mājlops, ikviena vista. Un nekavējoties pie darba jāķeras visiem namdariem un galdniekiem, līdz rītdienai Ārējā loka vārtiem jābūt atjaunotiem…
— Tas nav iespējams… — kāds iebilda.
