Jastrins tagad bija apmeties uz dzīvi pie viņiem, viņu būdā. Jastrins bija puika, kam nekad nebija bijis ne tēva, ne mātes un nebija arī nekādu atmiņu par šiem cilvēkiem, kas viņu laiduši pasaulē. Jastrins nevarēja paskriet, bet staigājot ātri nogura.
— Ņem viņu pie sevis un sargā, — tētis bija teicis mammai tai dienā, kas bija pēdējā, ko viņi pavadīja kopā. — Sargā viņu, it kā viņš būtu tavs bērns, — tētis bija piebildis.
Mamma bija palocījusi galvu, un kopš tās dienas Jastrins bija palicis pie viņiem.
Kresks un Solārs bija krietni paplašinājuši viņu mājeli, piebūvējot tai vēl vienu atsevišķu istabu, kurā tagad Jastrins dzīvoja, ieracies pergamentu rituļos, kurus aizgūtnēm aprakstīja, pūlēdamies neaizmirst neko no visa, ko Erbrovas tētis viņam gadu pēc gada bija stāstījis. Jastrins tik daudz runāja un rakstīja, jo īsti labi neprata staigāt. Erbrovai viņš izteiksmīgi skaidroja, ka prātā jūtot kustību, ka apzinoties savu vēlēšanos skriet, nojaušot, tieši kā esot jālec no viena akmens uz nākamo, taču nekādi nespējot to iestāstīt arī savām kājām. Erbrova saprotoši māja ar galvu. Viņai pašai līdzīgi bija ar vārdiem. Domas viņas prātā bija skaidrākas par skaidru, taču mēle ķērās un izdvesa vien pusduci strupu un aptuvenu skaņu. Reiz Erbrova bija dzirdējusi tēti sakām, ka viņa, iespējams, esot mantojusi elfu agrīnās prāta spējas un cilvēku lēnīgumu valodas apguvē, — tas izklausījās mierinoši, jo no šiem vārdiem Erbrova saprata, ka mēles neveiklība ir pārejoša. Ar katru mēnesi viņas nedaudzās zilbes pieņemsies izveicībā un spēkā, turpretī ar Jastrinu tā nekad nenotiks: lai arī cik daudz gadu aizritētu, viņa gaita vienmēr būs lēna un nedroša. Toties valodošanā puika nebija ne lēns, ne nedrošs. Droši vien viņam, kurš allaž bija rakstījis tikai un vienīgi ar smalku kociņu mitrās smiltīs, nemaz nebija viegli iemācīties lietot tinti un rakstāmspalvu — par šīm pūlēm liecināja arī viņa vienmēr notraipītās rokas un drēbes. Taču vēl lielākas grūtības nekā nepaklausīgā spalva Jastrinam sagādāja atmiņa. Viņš Erbrovai gari un plaši skaidroja savus sarežģījumus: tagad, kad beidzot gluži necerēti viņa rokās nonākuši pergamenta rituļi, zoss spalvas un tinte, viņam esot laupīta Jorša, pēdējā elfa, balss, kas stāstītu pierakstāmās gudrības. Pašus stāstus Jastrins atcerējās tīri labi, turpretī gadskaitļi un personāžu vārdi gan bija sajukuši un aizmiglojušies. Kurš auguriem bija aizliedzis piedzīt nesamērīgu samaksu par nākotnes pareģojumiem, kas izsecināti, vērojot putnu lidojumus: Artīmijs Trešais vai Artīmijs Ceturtais? Un kurš.bija pieņēmis likumu, ka ievērojamu vīru dēliem jākļūst par kavalēristiem, bet amatnieku dēliem par kājniekiem: Artemīzijs Pirmais vai Artemīzijs Trešais? Un kurā gadsimtā tas notika: piektajā vai sestajā? Ikreiz, kad mamma parādījās tuvumā, Erbrova skrēja tai pretī, lai saņemtu kādu glāstu, bet Jastrins steidzās viņu izprašņāt par datumiem un dinastijām, taču ikreiz aizvien lielākā izbrīnā un sašutumā atklāja, ka viņa, proti, Erbrovas mamma, itin neko neatceras. Pareizāk, par visiem šiem senajiem notikumiem un varoņiem viņai bija tikpat neskaidrs priekšstats kā par dēmonu acu krāsu vai smilšu graudiņu skaitu liedagā. Lai arī Jastrinam tas šķita neaptverami, Erbrovas mamma nekad nebija īpaši uzmanīgi ieklausījusies tēta stāstos, viņa nebija iegaumējusi datumus un vārdus, bet reizēm neatcerējās pat pašus stāstus. Mammas uzmanību allaž bija saistījušas citas lietas: viņa bija zvejojusi, meklējusi pīniju čiekurus, apprecējusi tēti, mācījusies lasīt un rakstīt, laidusi pasaulē Erbrovu, palīdzējusi citiem būvēt mājas, un skaidrs, ka, darot visus šos darbus, trešais un piektais gadsimts viņai bija sajukuši, kaut arī Jastrinam tas šķita…
— Nepiedodami. Tas ir nepiedodami! — Jastrins atkārtoja pat vairākas reizes dienā, taču mamma tikai rāmi un līksmi smaidīja.
Erbrova prātoja, kā gan tas iespējams, ka vienīgi viņa redz, cik samākslots un neīsts ir mammas rāmais, līksmais smaids, cik ledainas un spēcīgas ir viņas bailes. Šīs bailes bija tik milzīgas un stindzinoši saltas, ka izdzēsa pat vēlēšanos Jastrinu nožņaugt, kas Erbrovai uzmācās ikreiz, kad viņš ar saviem jautājumiem mocīja mammu.
Naktīs Erbrova aizmiga, gulēdama starp mammas augumu un pavarda uguni, — tā siltuma pietika līdz pat rītam. Vēl labāk būtu bijis gulēt starp mammu un tēti, bet tētis bija prom, un tur nu nekas nebija līdzams. Toties, kopš bija atklātas Vāceles salas pazemes alas un tajās apslēptie labumi, viņiem bija arī lieli silta auduma gabali, ko sauca par segām. Viņu mājai tikusī bija balta, bieza, mīksta.
