Pirmajā jauna mēness naktī, kad aiz šaurā lodziņa debesīs bija redzams pavisam šaurs sirpis, Erbrova pamodās pārsalusi, drebēdama no aukstuma, kas viņu bija sastindzinājis līdz kaulam. Viņa pastiepa roku, sniegdamās pēc nospārdītās segas, un palūkojās uz pavarda oglēm, lai saprastu, cik sen izdzisusi uguns: sev par lielām šausmām Erbrova atklāja, ka sega joprojām klāj viņas augumu, bet uguns joprojām plaiksnās, — un saprata, ka viņu stindzina nevis aukstums, bet naids. Erbrova pagriezās un nakts tumsā sev līdzās ieraudzīja naida vīra ēnu, taču tas bija tikai īss mirklis, jo jau nākamajā viņai galvā kāds uzmauca tādu kā kapuci, un viņa vairs neko neredzēja. Tikai juta, ka kaut kas auksts un ļauns pieskaras kaklam.
— Nekusties un nekliedz, citādi tavai meitai pārgriezīs rīkli, — nočukstēja kāda balss. Tā bija mierīga, salta un lēna balss, ko Erbrova nepazina. Kāds runāja ar viņas mammu, un tas nebija nedz naida vīrs, nedz tas, kurš turēja auksto un ļauno viņai pie kakla.
— Nekusties, Erbrova, — mamma klusi teica. — Tev pie kakla ir pielikts naža asmens. Nekusties un neraudi.
— Un ko darīsim ar kropli, sir Arniol? — jautāja naida virs.
— Kādu kropli, Moron? Ņemsim viņu līdzi… jā, tā būs vislabāk, — teica aukstā un mierīgā balss, kas tātad piederēja kungam, ko sauca par siru Arniolu. — Paņem arī kroni, kas stāv blakus pavardam. Tas raganai bija galvā toreiz, kad viņa no mums aizbēga. Efejas ir elfu simbols. Kronim droši vien piemīt īpašs spēks. Tiesnesis priecāsies to saņemt, bet šī ragana to tik un tā vairs nenēsās. Lai nu kas, bet jagana, kas sapinusies ar elfu, pasaulei nav vajadzīga. Tagad mēs jūsu mīļotajam elfam, Nolādētajam elfam, sagādāsim jauku pārsteigumu. Kā viņš priecāsies, tik necerēti drīz sastapdams savu ģimeni!
Ļaunais un aukstais piekļāvās ciešāk kaklam un nodarīja sāpes.
— Jastrin, nekusties un stāvi klusu, dari visu, ko viņi liek, jo citādi viņi nogalinās Erbrovu, — pavisam mierīgi teica mammas balss.
Pēc tam kāds, kurš nebija mamma un nelāgi oda, paņēma Erbrovu rokās un aiznesa projām aukstajā naktī.
Erbrova ļoti, ļoti būtu gribējusi sākt raudāt, tomēr spēja savaldīties.
Joršs juta, kā pār mugurkaulu noskrien ledains drebulis. Saltums bija gandrīz tikpat spēcīgs kā dusmas.
Dusmas par uzvaru, kas bijusi jau rokas stiepiena attālumā, taču atkal aizslīd projām nesasniegta.
Šiem idiotiem uzvara bija rokas stiepiena attālumā — viņi būtu varējuši cīnīties visi kopā un kopīgi uzvarēt, taču nē, šie stāvēja te, atsacīdamies karot un gvelzdami blēņas.
Ledainais drebulis, kas bija noskrējis pār muguru, pagaidām bija tikai neskaidru bažu raisīts, jo varbūt Tiesnesis tomēr kaut ko nebija ierēķinājis, kaut ko nebija ņēmis vērā.
Tad Joršs pamanīja, ka ne Tiesnesis, ne viņa vīri nejūt ne mazāko baiļu.
Viņi no Jorša nebaidījās.
Lai gan viņiem vajadzētu baidīties.
Beidzot sīkas kā gaisa burbulīšus dziļi jūras ūdeņos Joršs sajuta Erbrovas bailes.
Viņa meitiņa bija te.
Izbaudīdams savu jauniegūto karavadoņa lepnumu, Joršs nebija to pamanījis. Pašpārliecinātība bija padarījusi viņu aklu.
Jorša bailes pārvērtās šausmās.
Viņa meitiņa bija sagūstīta. Viņa bija tepat, dažu pēdu attālumā, — viņš to neredzēja, taču zināja, ka viņa ir tuvumā. Viņš spēja visā pilnībā sajust Erbrovas bailes, Erbrovas šausmas. Viņš sajuta arī asmeni, kas pielikts meitenei pie kakla, un aptvēra, ka tikai draudīgais nazis piespiedis Erbrovu klusēt, kamēr viņa visiem spēkiem cīnījās ar vēlēšanos pasaukt tēti un beidzot ieraudāties.
Tagad ar Joršu varēja darīt visu, kas ienāk prātā, un pēc tam tāpat varēs izrīkoties arī ar Erbrovu.
Viņš atcerējās, kā muļķīgā augstprātībā bija noraidījis Kapteiņa piedāvāto palīdzību. Kapteinim viņš bija ieteicis gādāt par Varilas atbrīvošanu. Tagad Joršs no visas sirds cerēja, ka algotņu vadonis viņam nebūs paklausījis un tomēr būs sekojis pa pēdām.
Joršs pagriezās, uzlūkoja mēnessgaismas apspīdētos pakalnus un tik stipri, kā nebija ilgojies nekad mūžā, ilgojās ieraudzīt, kā tur parādās draudīgs kareivja stāvs, ko pavada vilks un salašņu armija.
Taču pakalnu aprises palika nemainīgas un nekustīgas.
Kapteinis bija palicis gādāt par Varilas atbrīvošanu.
Joršs bija viens pats.
— Mēs paši visu esam sapratuši, — atkārtoja Tiesnesis. — Un neesam tik dumji, lai nebūtu ar to rēķinājušies.
— Laidiet vaļā manu meitu. Viņa ir tikai divus gadus veca meitene. Godavīri neiesaista karā bērnus, tie nekaro pret bērniem, — klusi teica Joršs. Pagaidām viņam izdevās likt balsij skanēt mierīgi. Viņš negribēja, lai Erbrova dzird to iedrebamies un nobīstas vēl vairāk.
