— Tava meita nav divus gadus veca meitene. Viņa ir divus gadus veca ragana, vai ne? Kāda jēga atstāt dzīvu radījumu, no kura vēlāk tik un tā celtos viens vienīgs ļaunums? Taču mēs varētu vienoties un viņas dzīvību iemainīt pret tavējo. Brīvību viņa neiegūs, tomēr paliks dzīva. Nosūtīšu tālā trimdā uz Ziemeļu kalniem gan viņu, gan viņas māti, to raganu, kas ar tevi sapinusies. Viņas tiks nogādātas uz Aljilu, uz nepieejamo pilsētu, kas gluži kā vanags slēpjas kalnos. Tur viņu ļaunums un burvesti nevienam nekaitēs. Viņām tiks atļauts palikt dzīvām. Dodu tev savu godavārdu. Bet pretī gribu saņemt tavu dzīvību. Tepat. Tūlīt. Mēs zinām, ka bultas tevi var ievainot vienīgi tad, ja tu tām atļauj lidot. Tā ir taisnība, vai ne? Mēs gribam, lai tu atļauj bultām skriet uz mērķi. Tas nebūs grūti. Pavisam vienkāršs darījums.
Joršu plosīja dusmas, izmisums un naids. Ja viņa naids spētu nogalināt, te notiktu baismīgs slaktiņš. Joršs pūlējās domāt. Viņa rīcībā bija atlikuši tikai divi ieroči: domas un vārdi.
— Šis nav īstais brīdis, — viņš atbildēja, joprojām runādams gluži mierīgi. Balsī bija saklausāma viegla nedrošības ēna, tomēr tā aizvien skanēja kā vadoņa cienīga balss. — Pie grāfistes sliekšņa stāv ienaidnieks. Orki…
— Mūsu ienaidnieks esi tu, nožēlojamais nelga, — viņu pārtrauca Tiesnesis.
— Mūsu ienaidnieki ir orki, un kopīgiem spēkiem mēs viņus varam apturēt…
— Kad tu būsi miris, es orkiem varēšu garantēt,-ka mūsu vienošanās tiks ievērotas, un nekāda kara nebūs. Vislabākie kari ir tie, kas nekad nesākas…
Sarunu pārtrauca skaņas, kas Joršam sagādāja nežēlīgas sāpes. Erbrova beidzot bija ieraudājusies. Dienām ilgi apvaldītās raudas, slāpētās bailes, izjustās šausmas — tas viss tagad izlauzās uz āru kā izmisīgi šņuksti. Tiesnesis iesmējās. Kareivju loks pašķīrās, un Joršs ieraudzīja Erbrovu un… Riti. Te bija arī viņa! Erbrovu rokās turēja kāds līdz viduklim kails vīrs, kura seju pilnībā nosedza melna ādas maska. Tas bija viens no Daligaras bendēm. Jorša meita bija Daligaras bendes rokās! Bendes resno augšdelmu cietie muskuļi baismi kontrastēja ar Erbrovas apaļajiem vaidziņiem un tievajām roķelēm. Vīrietis meitenei pie kakla turēja piespiestu tērauda asmeni. Rite gulēja sakņupusi dubļos, rokas viņai bija sasietas aiz muguras. Viņas galva bija noskūta pavisam kaila. Vairs nebija melno cirtu, kurās ilgus gadus bija maldījušies Jorša pirksti, vairs nebija mīksto viļņu, ko viņš, ik rītus pamozdamies, allaž bija ieraudzījis pašus pirmos.
— Te ir arī sieviete, kas dzīvo kopā ar tevi, — teica Tiesnesis. — Mēs viņai sakārtojām matus. Jaunā frizūra daudz labāk piestāv sievietei, kas sagājusies ar elfu.
Rite pacēla galvu un uzlūkoja Joršu, viņu acis sastapās. Līdzās Ritei bija Jastrins. Arī viņš, ņēmis piemēru no Erbrovas, ieraudājās.
Joršs gribēja ko teikt, gribēja ko darīt. Taču neko nespēja izdomāt. Debesis bija tukšas. Viņš mēģināja lūgties, taču debesis tā arī palika tukšas un mēmas. Dievi, ja viņi vispār pastāvēja, nelikās par Joršu ne zinis, tāpat kā iepriekš nebija rūpējušies par viņa cilts likteni.
— Atbrīvojiet manu sievu un ļaujiet viņai paņemt meiteni rokās, — Joršs teica.
— Nerunā muļķības, — atbildēja Tiesnesis. — Varbūt tu, godātais un pēdējais elfu princi, to vēl neesi pamanījis, taču tavas iespējas kaulēties ir mazākas par nulli. Es negribu riskēt. Tev piemīt pārāk daudz spēju. Vai tomēr vairs nepiemīt?
Jorša acis vēlreiz satika Rites skatienu. Varbūt viņš varētu nokaitēt rokturi tam īsajam zobenam, ko bende turēja pie viņa meitas kakla, un tad…
Un tad… Varbūt… Viņš varētu…
Neko viņš nevarētu.
Pilnīgi neko.
Viņa spējas bija iznīkušas. Viņš bija aizmirsis, ka elfu spējas iznīkst, kad tos ielenc ciešanas un nicinājums, — sevišķi iznīcinoši uz tām iedarbojas ciešanas. Tagad visas agrākās prasmes bija zudušas, pagaisušas, iznīkušas. Viņa māte visas burvju dotības bija zaudējusi, -kad nomira Jorša tēvs. Bet viņa vecāmāte, apbedījusi savu meitu, vairs nespēja iekurt pat vissīkāko uguntiņu.
Viņš to bija aizmirsis, turpretī Tiesnesis šo patiesību atcerējās gluži labi.
Viņa spējas bija noslīkušas sāpēs, kas viņu pārņēma, redzot savu mīļo sāpes, — tās bija iznīcinājusi apjēga, ka viņš nav pratis nosargāt savu sievu un meitu. Apziņa, ka tieši viņa dēļ tām labākajā gadījumā būs lemts visu mūžu pavadīt gūstā vai — daudz ticamāk — mirt jau pavisam drīz, bija nogalējuši pat pēdējo un vissīkāko maģijas kripatiņu.
