Pirmo reizi mūžā Joršs vairs nevēlējās turēties nomaļus, viņš vairs negribēja rāmi palikt savā gaišā miera oāzē, kamēr visa pārējā pasaule deg ugunīs. Viņš bija pēdējais, visvarenākais un visdižākais no elfiem, viņš bija mantojis savas cilts spējas, turklāt no cilvēkiem mācījās arī drosmi.
Vasara iemirdzēsies pār jau brīvu zemi, kur neviens vairs nedrebēs bailēs un necietīs badu.
Cilvēki spēs to paveikt, ja tos vadīs viņš, Joršs. Viņi to paveiks visi kopā. Naids pret elfiem iznīks, to iznīdēs uzvara šai karā, un viņa bērni varēs dzīvot pasaulē, kur puselfs vairs nebūs smags ķengu vārds.
— Nē, —r atbildēja Joršs. — Bet es redzēju, ko orki ir pastrādājuši Varilas klajienē. Es redzēju, ko viņi grasās darīt tālāk. Es redzēju pilsētu liesmojam ugunīs. Ja mēs nebūtu atsteigušies palīgā, Varila būtu nodegusi līdz pēdējam akmenim, līdz pēdējam dakstiņam…
— Es te neesmu ieradies, lai tevi pārliecinātu, — viņu pārtrauca Tiesnesis. — Esmu ieradies tevi nogalināt.
Joršs nopūtās.
— Tiešām? Kādā veidā? — viņš pacietīgi apvaicājās. — Kā jūs esat iecerējuši mani nogalināt? Kā plānojat laupīt man dzīvību? Pastāstiet arī man, — viņš mudināja, vairs neslēpdams augstprātību un nepūlēdamies izklausīties pieklājīgs. — Es spēju aizdedzināt zāli, novirzīt bultu lidojumu un sakarsēt līdz baltkvēlei ikviena ieroča rokturi. Neviens cilvēks nespēj man kaitēt, ja es pats neesmu nolēmis viņam to atļaut.
— To mēs jau paši esam sapratuši, — atbildēja Tiesnesis. — Un neesam tik dumji, lai nebūtu ar to visu rēķinājušies.
f
Erbrovai bija bail. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka viņa juta savas mātes ledainās bailes, kas bija paslēptas zem rāma smaida. Mātes bailes iedvesa Erbrovai šausmas.
Kopš tētis bija devies prom, mamma visus mierināja ar savu rāmo smaidu, un dzīve bija atguvusi ierasto ritmu. Visi čakli strādāja, liekot lietā audumus, adatas, lāpstas un kaltus, kas bija atrasti Vāceles salā. Mājas ar katru dienu kļuva aizvien lielākas, staltākas, taisnstūrainākas un precīzākas. Tagad īstās eņģēs virinājās īstas durvis.
Visi bija tikuši pie drēbēm. Kerens Askiols un pārējie vīrieši, līdz zobiem apbruņojušies ar biedējoša skata zobeniem un lokiem, ko īsti neprata lietot, patrulēja uz augstākajām piekrastes klintīm, jo laiks, kad šķita, ka pasaulē dzīvo vienīgi viņi, bija pagājis, un laikam tas bija pagājis uz neatgriešanos.
Mamma tā arī nebija iemācījusies šūt, toties citas sievietes, kuras bija pārāk vecas un nogurušas, lai ietu jūrā, un kuras agrākajos, grūtajos laikos bija izdzīvojušas tikai ar mammas sagādātajām zivīm un gliemenēm, tagad sacentās par tiesībām pašūt viņai tērpus un izrakstīt tos košiem rakstiem.
Mammai nu bija balta tunika, kurai pāri varēja valkāt baltu kleitu un lielu tumša, smaga auduma apmetni. Arī Erbrovai bija uzšūta gaiša kleitiņa, kam pāri bija velkams gaiši zils priekšauts ar lielām kabatām: viena bija uz krūtežas, bet pārējās zemāk, uz brunču daļas. Kabatas rotāja izšuvumi: ziedu kalni, mākoņu un kaiju pilnas debesis, bars sīku zivtiņu un lidojoši jūras ērgļi. Kabatas bija tik lielas, ka Erbrova tajās varēja salikt savas spēļmantas. Laiviņa un lelle agrāk bija piederējusi mammai. Bet vilciņu un koka zirdziņu Erbrovai bija uztaisījis Solārs, tēta draugs, kuram tētis reiz bija pastāstījis, ka bērnībā viņam bijušas tādas rotaļlietas. Arī Erbrova bija dzirdējusi šo stāstu: zirdziņš bija gājis bojā, iekrītot bezdibenī kādā vietā, kur pilns ar grāmatām un pūķiem, — tagad gan tur grāmatas vēl bija, bet pūķu vairs neviena paša. Vilciņu tētim bija salauzis kāds slikts cilvēks, kurš laiku pa laikam satika viņu ģimeni un vienmēr darīja kādam pāri.
Jaunajā kleitā un uzsvārcī Erbrovai vairs nekad nesala, un tas bija jauki, jo agrāk, kad viņai sala, viņa gāja sasildīties pie tēta, bet tagad tētis bija projām un viņa nezināja, kurp viņš aizgājis, tāpēc aukstums bija vēl neizturamāks. Ar jaunajām drēbēm vairs nevarēja peldēt projām jūrā, un Erbrova saprata, ka mamma viņu tā saģērbj tīšām, lai būtu droša, ka viņa nekur viena pati neaizpeldēs, — mamma baidījās, ka Erbrova varētu sadomāt viena pati doties parotaļāties jūras dzelmē tagad, kad tētis viņu vairs nevarēja pavadīt. Par laimi, tētis bija aizvedis sev līdzi naida vīru, jo, saģērbta biezajās drēbēs, viņa vairs nevarētu paglābties, iebēgot ūdenī pie sīkajām zivtelēm un krāsainajiem kociņiem, kas aug jūras dibenā un sveicina bērnus. Bailes, ka Erbrova varētu noslīkt, allaž mājoja mammas prātā, bet tagad tām piejaucās šausmīgā un skaudrā iedoma, ka tētis varētu neatgriezties. Mamma smaidīja, taču naktīs, tumsā, domādama, ka Erbrova ir aizmigusi, viņa raudāja ilgi un izmisīgi, un tad kā vienīgais mierinājums atlika vien mazo brālīšu sirdis — viena mierīgāka un spēcīgāka, otra straujāka un maigāka.
Pa dienu mamma vienmēr bija aizņemta darbos, viņu redzēja gan pie jaunceļamajām mājām, gan pie jaunajiem zvejas tīkliem, bet, kad mamma bija prom, Erbrovai tika Jastrina sabiedrība, kas tomēr bija labāk nekā nekas.
