Kamēr arvien skaļāk skanēja gaviles, notika trešais neticamais šīs nakts notikums — ceturtais, ja tiem pieskaita arī uzvaru.
Austra nometās ceļos kādas skrandās tērptas sievietes priekšā. Šī aina bija tik neizprotama un absurda, ka tūdaļ iestājās pilnīgs klusums, jo neviens negribēja atteikties no iespējas tikt skaidrībā, kas īsti notiek.
— Kundze, — teica Austra, pieceldamās kājās un ielikdama sievietei rokās zelta ķēdīti ar diviem piekariņiem; Rite stāvēja pietiekami tuvu un saskatīja, ka tie veidoti kā mazas ozolzīlītes. —Jūsu vīrs bija sardzes kapteinis Mandrails, kuru pirms desmit gadiem nepatiesi apsūdzēja nodevībā un sodīja ar nāvi. Kad visi jūsu ģimenes īpašumi tika konfiscēti, šī ķēdīte nonāca manās rokās. Es nespēju labot sava tēva pastrādātās netaisnības — viņš lēma jūsu vīru nāvei, labi zinādams, ka tas ir uzticams un bez vainas. Varu vienīgi jums atdot jūsu rotaslietu.
Sieviete raudzījās uz zelta ķēdīti, kas bija iegūlusi raupjajā, mazgātavas ūdeņu saēstajā plaukstā.
Viņas sagumušie pleci iztaisnojās, viņa staltāk pacēla galvu, un viņas skatienu piepildīja lepnums.
Nu viņa bija godājama atraitne, kuras vīru Tiesnesis nogalinājis, nepatiesi apsūdzēdams nodevībā: tagad, pateicoties Austrai, viņu neviens vairs neuzskatīs par nodevēja sievu.
Gluži negaidīti bija atjaunots viņas mirušā vīra un bērnu tēva gods.
Viņas bērnus neviens vairs neuzdrošināsies apmētāt akmeņiem kā nicināmas pabiras. \
Piepeši bija beidzies stāvākais un tumšākais ceļa posms, kurš varbūt tomēr neveda lejup postā un peklē.
— Ja es, ziedojot savu dzīvību, varētu izdzēst un labot visas nelietības, ko pastrādājis mans tēvs, es to ziedotu, nevilcinoties ne mirkli, — Austra turpināja, vēršoties pie visiem apkārt sanākušajiem. — Varu vienīgi teikt, ka mani nekad nepametīs sāpes un atmiņas. Esmu ieradusies lūgt, lai jūs mani pagodināt, ļaudami cīnīties un mirt par Daligaras pilsētu un tās valdnieci.
Atskanēja apjukuma pilna sačukstēšanās. Rite nodomāja, ka tagad gan ir redzējusi visneticamākās ainas un dzirdējusi visnegaidītākos vārdus. Bet tad visas domas pagaisa, atlika vienīgi mežonīgs prieks: viņa bija dzīva, un dzīva bija viņas meita.
— Tagad tev kaut kas jāsaka. Pēc uzvaras vienmēr kaut kas jāsaka, — nočukstēja Jastrins, negaidīti izniris no tumsas viņai līdzās.
Ritei nevajadzēja ilgi domāt. Viņa tikko bija redzējusi, kā Austra nometas ceļos, lai atdotu nolaupīto godu vienam no pašas tēva nežēlības upuriem, un bija atcerējusies, ka ķēniņš ir arī tas, kurš lemj par ļaužu godu vai negodu.
Viņa joprojām bija dzīva, bet ne jau visi bija izrādījušies tādi veiksminieki.
Apkopojusi pēdējās spēku paliekas, viņa lika savai balsij ieskanēties skaļāk par pilsētnieku čukstiem.
— Orku laivas ir iznīcinātas, katapultas sadedzinātas. Ziemeļu krastā orku apmetnes nopostīja ugunsgrēki. Tie, kuri paglābās no ugunīm, bija spiesti mesties Dogonas ūdeņos un peldēt, izlaižot no rokām savus ieročus. Arī tilts, kurš mūsu ienaidniekiem ļautu apvienot spēkus, ir nodedzināts. Pilsēta šobrīd ir neieņemama, un upes ziemeļu krasts atbrīvots.
No jauna atskanēja prieka saucieni, taču šoreiz Rite tos apklusināja ar valdonīgu rokas mājienu.
— No pilsētas es izjāju kopā ar sešiem bruņiniekiem, bet atgriezos kopā ar pieciem, — viņa turpināja. — Kareivis, kurš palika guļam cīņas laukā, izlēja savas asinis, lai pilsēta pieredzētu jaunu dienu.
Ritei nevajadzēja jautāt, kuri ir nogalētā bruņinieka tuvinieki. Klusi šņuksti vadīja viņas skatienu: veca sieviete, jauna sieviete un mazs, samiegojies bērns jaunākās sievietes rokās. Visu acis sekoja valdnieces skatienam. Rite nezināja, ko teikt. Kas gan jāsaka brīžos, kad miris tuvs cilvēks? Viņa izmisīgi pūlējās izdomāt vārdus, kas neskanētu pārāk tukši vai muļķīgi. Atmiņā atausa bultu notriektā bruņinieka seja, tumšās acis, vasarasraibumi.
— Viņš mira, cīnīdamies par jums, — viņa mokoši izstostīja, nebūdama pārliecināta, vai nerunā pēdīgās muļķības. Kārdinājums klusēt bija neizturami spēcīgs. — Tā viņš apliecināja, ka jūs mīl, — viņa piebilda.
Sievietes nenovērsa no viņas acu un uzmanīgi tvēra katru vārdu. Rite iedomājās, ka ķēniņa pienākums ir arī mierinājuma sniegšana.
— Ja viņš nebūtu ziedojis savu dzīvību, pilsēta nebūtu izglābusies, — Rite nedroši piebilda.
Acīmredzot arī šie vārdi bija pareizie, jo, kaut arī sāpes mazināt nebija iespējams, trijotnes skatienos parādījās jauns lepnums. Vārdus, kas viņai pašai bija šķituši nedroši, citi bija dzirdējuši izskanam spēcīgus, lēnus un svinīgus.
— īsti ķēniņi piešķir apbalvojumus, — čukstēja Jastrins. — Goda apliecinājumus, ko var pārmantot no paaudzes paaudzē.
