Rite jutās pārguruši līdz nāvei. Lai noturētos kājās, viņa atspiedās pret Enstrīla sāniem un, iedūrusi zobena smaili zemē, balstījās pret to kā pret spieķi. Viņas pēdas grima dubļos, bet vismaz kaulainie, netīrie ceļgali tagad bija tunikas piesegti. Rite minēja, kur gan palicis viņas tumšais samta apmetnis, un beidzot ieraudzīja to nokritušu zemē netālu no Enstrīla pakaviem.
Ap Riti un Austru pamazām sastājās arvien lielāks ļaužu pūlis. Te bija visi: kareivji, sievietes, bērni, gan daligarieši, gan patvēruma meklētāji un, protams, arī senešals. Trūka vienīgi Ķēniņu pils namziņa, kurš acīmredzot neuzdrošinājās pamest Erbrovas guļamistabu, pat dzirdot saucienus, kas vēstīja uzvaru.
Daligaras princese joprojām vēroja Riti. Viņa izskatījās apjukusi. Rite aizvien prātoja, ka vajadzētu saņemties un pateikt Austrai paldies, taču naids bija pārlieku spēcīgs, un viņa nekādi nespēja pavērt lūpas pateicības vārdiem. Piepeši Austras seja atplauka.
— Rite! Rītausma! Rītausma? — viņa klusi jautāja līksmā un triumfējošā tonī kā cilvēks", kurš tikko atminējis sarežģītu mīklu.
Rite piekrītoši palocīja galvu, un tad notika otrais šīs nakts neticamais notikums — trešais, ja neticamajiem notikumiem pieskaita arī viņu uzvaru, kas nenoliedzami bija brīnumaina un necerēta.
Daligaras princese viņas priekšā nokrita ceļos, iemērkdama dubļos savas kleitas un bikšu samtu, un nolieca galvu.
— Mana kundze, — Austra ierunājās skaļā balsī, atkal paceldama skatienu, — Rītausma, Ardvina mantiniece, tā, kuras vārdā ir austošas dienas gaisma un ik rītu atdzimstošas cerības apsolījums, Daligaras valdniece, kura ieradusies, lai cīnītos par pilsētu un tās iemītniekiem.
Rite joprojām stāvēja mēma un sastingusi, izbrīnīta un pārguruši. Viņa īsti nezināja, kas tagad darāms, turklāt bija pārlieku piekususi, lai spētu ko izdomāt. Beidzot viņa atkal palocīja galvu. Viņa bija dzīva. Aplenkuma loks kaut daļēji bija sapostīts. Viņas meita bija dzīva, un varbūt izdosies Erbrovu pasargāt arī turpmāk. Bija uzradusies sabiedrotā, tā, kuru Rite vismazāk vēlējās redzēt sev līdzās, tomēr sabiedrotā, kura turklāt bija pārsteidzoši trāpīga strēlniece un tikko bija izglābusi viņai dzīvību.
Austra piecēlās kājās, pacēla no zemes zilo samta apmetni un, godbijīgi palocījusi galvu, sniedza to Ritei.
Daligaras valdniece uzmeta apmetni plecos un sajuta tā mīksto siltumu. Viņas skatiens sadūrās ar bruņinieku acīm — visi pieci, kas viņai bija sekojuši.pārdrošajā izjājienā ārpus pilsētas, tagad raudzījās citādi. Tie bija sekojuši viņai izmisuma dzīti, līdzīgi kā puikas seko tikko izraudzītam bandas barvedim; taču tagad vīri viņu uzlūkoja kā ķēniņieni. Tieši tāpat uz viņu raudzījās apkārt sanākušais ļaužu pūlis. Daudzi nometās ceļos.
— Mana kundze, — turpināja Austra, — man trūkst vārdu, lai izteiktu kaunu par baismīgo slepkavību, ko pastrādājis mans tēvs. Nogalinādams jūsu dzīvesbiedru, viņš ir paveicis atbaidošu noziegumu, turklāt laupījis spēkus briesmās nonākušajai cilvēku pasaulei, kurai jūsu dzīvesbiedrs būtu varējis kļūt par aizstāvi un glābēju. Mans tēvs ir patvēries Aljilā, turpat drošībā ir paglābies viss viņa galms un gandrīz viss grāfistes karaspēks. Mani sagrāba bezgalīgas šausmas, klausoties, kā mans tēvs lielījās, ka nogalinājis jūsu laulāto draugu, kuru viņš uzskatīja par pēdējo šķērsli savai varenībai. Tikpat bezgalīgs bija mans prieks, dzirdot, kā viņš žēlojās, ka jūs, Ardvina mantiniece, tomēr esat izsprukusi no viņa rokām. Tā es sapratu, ka cilvēku pasaule vēl nav lemta nāvei, jo mums vēl ir ķēniņiene. Tāpēc es steidzos šurp, lai stātos jums līdzās un cīnītos kopā ar jums.
Jau atkal Rite nodomāja, ka vajadzētu pateikties Austrai, un atkal nespēja izrunāt pateicības vārdus.
Viņa klusēdama stāvēja, balstīdamās pret zobenu un Enstrīla sāniem. Viņa raudzījās uz brīnišķīgo dūmu krāsas zirgu. Tas bija visskaistākais zirgs, kādu viņa savā mūžā bija redzējusi. Pat Enstrīlu nevarēja ar to ne salīdzināt.
— Skaists zirgs, — viņa beidzot nomurmināja. Šie bija pirmie vārdi, ko viņa izrunāja Austras klātbūtnē.
Austra pamaja.
— Visskaistākais visā grāfistē, — viņa apstiprināja.
Kad visi bija pārliecinājušies, ka neilgā saruna ir galā, pūli atkal pāršalca gaviļu saucieni. Bruņiniekus visi apbēra ar sajūsmas apliecinājumiem un ziediem. Kāds pat pasvieda sīkus medus un rozīņu cepumiņus. Rite atklāja, ka atkal ir izbadējusies, un viņai vajadzēja sakopot visu gribasspēku, lai atcerētos, ka ir ķēniņiene un nedrīkst mesties zemē, lai pie zirgu kājām uzlasītu sīkus našķus.
Austras ierašanās vairoja pilsētnieku drosmi, viņas nepārprotamā pakļaušanās Ritei stiprināja ticību jaunajai ķēniņienei.
Viņiem bija īsta ķēniņiene.
Viņi tomēr nebija visu pamesti.
Ja jau pat Tieneša meita ir atgriezusies Daligarā, tātad pilsēta nav lemta nāvei. Ja pat Tiesneša meita auļo pakaļ plikpaurainajai trakajai, tātad viņa nemaz nav tik traka un patiesi ir Ardvina mantiniece.
