Pēdējais orks полностью

Dienvidu krastā valdīja uguns un haoss. Ķēniņiene atstāja aiz mu­guras liesmojošo tiltu, bruņinieki viņai sekoja. Kuru katru brīdi no lies­mām un dūmiem iznirs slepkavīgā orku kavalērija un stāsies viņiem pretī. Gluži kā paklausot klusai pavēlei, Daligaras bruņinieki cits pēc cita savus karogus bija atritinājuši ziemeju vējā un aizdedzinājuši un nu auļoja pretī ienaidniekiem gluži kā posta eņģeļi.

Piepeši Rite turpat netālu ieraudzīja milzīgās ienaidnieka katapul­tas — tās iznira no dūmiem gluži kā noslēpumaini nezvēri. Ierīces bija būvētas no labi izkaltēta koka, turklāt jau apkrautas ar žagaru saišķiem, kam nākamajā dienā gluži kā ļaunu sērgu vajadzētu izplatīt Daligaras ielās uguns liesmas. Ritei parfīma pudeļu vairs nebija, taču viņas seko­tājiem dažas vēl bija atlikušas. Rite redzēja, kā tumšās katapultas, kas slējās pret debesīm kā ļauni milži, piepeši ieskauj liesmas, kas skrien debe­sīs, raidot tūkstošiem sīku dzirksteļu, ko vējš nes arvien augstāk un tālāk.

Satvērusi zobenu abām rokām, Rite to izvilka no maksts. Efejzaru rakstiem rotātais ierocis, kuru reiz bija nēsājis Joršs, tumsā un uguns­grēku atspīdumos iemirdzējās sudrabotā gaismā. Enstrīls droši skrēja cauri dūmu mutuļiem un juceklim. Piepeši no tumsas iznira orku zirgaploku aprises, un Rite apvaldīja auļus, lai varētu to aplūkot. Pretinieku karaspēka zirgi visi bija vienādi: ļoti tumši, ļoti skaisti, spožu spalvu un dzelzs gredzentiņiem sastiprinātu sarežģītu bizīšu vijumos sapītām krē­pēm. Aploks bija būvēts lielā steigā, sadzenot zemē paresnus stabus, novelkot starp tiem resnas kaņepāju auklas un sasaistot tās kopā ar iztu­rīgām vēršu cīpslām. Rite nokāpa no zirga un atvēzējās, — pietika ar vienu vienīgu zobenas cirtienu, lai nožogojums būtu iznīcināts. Liesmu un trokšņa satracinātie zirgi aizauļoja projām naktī. Ienaidnieku ka­valērija bija pārvērsta par kājniekiem, taču arī Rite bija nokāpusi no zirga un apstājusies. Tikmēr no tumsas iznira milzīga auguma orks un satvēra viņas zirgu aiz apaušiem.

Rite ciešāk sažņaudza ziliem efejrakstiem rotāto zobena zelta rok­turi. Senā elfu ieroča asmens mirdzēdams pacēlās vējā un triecās pret orka kaklu.

Zobens pāršķēla miesu. Rite juta, kā ienaidnieka asinis apšļāc viņas rokas un seju, apmetni un plīvuru. īsu brīdi šķita, ka viņu nosmacēs šaus­mas par pašas izdarīto, taču Rite tās padzina: ja viņas bērns varētu pie­dzimt tikai tad, ja viņa nocirstu galvu visiem orkiem, kas klejo starp Daligaru un Tumšajiem kalniem, viņa tās cirstu citu pēc citas. Ja mei­tene, kura mantojusi pēdējā elfa acis, varētu palikt dzīva vienīgi tad, ja

Rite pašas nokauto ienaidnieku līķus krautu grēdās, kas paceltos aug­stāk par koku virsotnēm, viņa to darītu. Rite nekļūs par erīniju, viņa nebūs klejojošs gars, kuru plosa sāpes par nedzimušajiem vai nogalētajiem bērniem. Viņa būs divu dzīvu bērnu māte.

Tuvojās nākamie orki un vēl un vēl nākamie. Pieci'Daligaras bruņi­nieki nevilcinoties sakļāvās ciešāk ap savu valdnieci. Ķēniņiene Ragana noslaucīja no sejas asinis, pacēla zobenu un cirta atkal un atkal. Viņa dzirdēja, ka ikvienu cirtienu pavada mežonīgs un negants kliedziens, un izbrīnījusies pazina pati savu balsi.

Rite prata cīnīties. Ne tikai tāpēc, ka ilgi bija duelējusies ar Joršu, zobena vietā izmantojot stingrus garo niedru posmus, bet arī tāpēc, ka bija apveltīta ar īpašu maņu: kā medībās viņa īsu mirkli iepriekš no­jauta, kur parādīsies medījums, tā tagad itin kā zināja, no kuras puses nāks ienaidnieku cirtieni. Sviedri uz viņas seja sajaucās ar orku asinīm. Pleci un augšdelmi smeldza tik sāpīgi, it kā būtu ievainoti. Nogurums pa­darīja elpu smagu un sēcošu. Ritei trūka gaisa.

Viņa uzlūkoja pēdējo orku, kas bija nostājies viņai priekšā, un ap­jēdza, ka nejaudās vēlreiz pacelt zobenu.

Viņa iedomājās savus bērnus.

Iedomājās savu tēvu.

Iedomājās savu māti un tās kaltētos ābolus.

Iedomājās Joršu.

Viņas plecos bija ielijis svina smagums. Zobens bija smags kā visas pasaules sāpes. Rites roka bezspēcīgi nolaidās.

Nu jau divu orku stāvi draudīgi slējās pār viņu.

Rite nodomāja, ka viss ir galā.

Abi orki viens pēc otra nogāzās zemē kā pļauti.

Divas bultas, kas ātri skrējušas viena pakaļ otrai, bija iespraukušās smalkajā spraugā starp krūšu un kakla bruņām. Tās bija ļoti skaistas bultas, darinātas no ļoti smalka tērauda vai varbūt pat sudraba stienīša, bet līdzsvaram tām galā bija iestiprinātas baltas un karmīnsarkanas spal­vas. Atspiedusies pret zobenu un pūlēdamās pieslieties kājās, Rite atska­tījās, ar acīm meklēdama savu glābēju. Strēlnieks jāja šurp, sēdēdams sirmā zirgā, kura neizsakāmais skaistums bija novērtējams pat šai tum­šajā naktī: spoža dūmu krāsas spalva sedza ideāli veidotus muskuļus, un šķita, ka ziemeļu vējš ir nogludinājis dzīvnieka aprises. Strēlnieka trāpīgums pārspēja cilvēku iespējas — tā prata šaut vienīgi Joršs.

Rite pazina Valdītāja un Tiesneša brīnišķīgo zirgu.