Tētis bija aizlidojis projām uz pūķa, un viņa bija palikusi pavisam viena. Viņa nezināja, kas notiek. Viss viņu biedēja. Viss bija briesmīgs. Olu cepamais zobens bija nosmērēts ar asinīm. Arī mamma bija vienās asinīs. Turklāt Erbrova bija apmaldījusies. Viss bija auksts.
Mamma bija teikusi, ka raudāt nedrīkst.
Mamma bija teikusi, ka būšot divu dzīvu bērnu māte.
Brālīši bija divi, un tie dzīvos.
Tātad Erbrova mammai nemaz nebija vajadzīga. Erbrova varēja iet prom.
Tupēdama zemē, Erbrova sapņoja, kaut tētis atlidotu viņai pakaļ un aiznestu projām uz pūķa spārniem. Vēl viņa nodomāja» ka tas notiktu, ja viņa pati apturētu savu sirdi. Galu galā mammai tik un tā bija brālīši uņ atpakaļceļu viņa bija nozaudējusi… Erbrova zināja, kā var apturēt savu sirdi. Tētis to nebija izdarījis, taču, skatīdamies viņai cieši acīs, viņš par to bija domājis, un Erbrova bija visu sapratusi.
Kāds viņai pieskārās. Erbrova pacēla galvu un pustumsā ieraudzīja gara auguma būtni, kuras gaišie mati viegli vizmoja, — īsu brīdi Erbrova noticēja, ka pēc viņas jau ieradies tētis, taču pūķa līdzās nebija.
Tomēr tas nebija tētis, tā bija jauna sieviete, ģērbusies kā vīrietis. Pār plecu tai bija loks, bet matus kopā saturēja sarežģīts sudraba pavedienu un pērļu tīkliņš. Sieviete nolaida vienu celi pie zemes, lai varētu skatīties Erbrovai tieši acīs.
— Vai varu jums kaut kā palīdzēt, mana mazā kundze? — sieviete jautāja.
Erbrova apjuka. Jautājums bija sarežģīts. Kamēr viņa prātoja, kā labāk atbildēt, svešiniece atkal ierunājās.
— Mani sauc Austra, — viņa teica un viegli paklanījās.
Meitene palocīja galvu. Viņa norija izmisuma kamolu un atkal centās
izprātot, kā tagad vajadzētu rīkoties. Varbūt arī viņai vajadzētu stādīties priekšā: viņa bija ļoti sakautrējusies, tomēr negribēja būt nepieklājīga. Tētis vienmēr centās būt pieklājīgs. Erbrova pielika pirkstu sev pie krūtīm.
— Ebova, — viņa izdvesa.
— Ļoti skaists vārds, mana mazā kundze. Es jūtos pagodināta, ka varu ar jums iepazīties, — teica Austra.
Erbrova atkal pamāja.
— Pūis, — viņa centās paskaidrot, vēlreiz pielikdama pirkstu sev pie krūtīm.
— Tas ir pūķa vārds. Es sapratu. Jūs esat nosaukta tāpat kā pēdējais pūķis, kuru jaunībā lidojumos pavadīja jūsu tēvs. \
Erbrova palocīja galvu un ilgi pētīja Austru.
— Taga aī, — viņa nočukstēja.
— Tagad arī? Tagad… Jūs gribat teikt, ka tagad jūsu tēvs un pūķis atkal ir satikušies un lido kopā?
Erbrova pamāja. Beidzot viņa bija satikusi kādu, kurš saprata.
— Vai atļausiet jūs apskaut? — negaidīti jautāja Austra. Erbrova pamāja, un jau nākamajā brīdī viņu ieskāva silts un mīksts augums, bet pie ādas glaudās maigas drānas. Viņa noguldīja galvu Austrai uz pleca — sieviete smaržoja pēc gaisa un vēja, un līdzīgi bija smaržojis tētis. Austra ilgi glaudīja viņai matus. Tas nebija gluži tas pats kā kārtīgi izraudāties, tomēr kāds viņu turēja apskautu, kamēr viņa runāja par tēti. Arī tā bija labi. Aukstuma un tumsas akmens, kas viņā bija iemeties tai brīdī, kad viņa redzēja tēti nomirstam, tagad pakusa mazliet mazāks. Ja viņa drīkstētu paraudāt kopā ar kādu, kas viņu turētu cieši apskautu un raudātu līdzi, tad varbūt šis akmens izkustu pavisam un atmiņas par pūķa zaļajiem spārniem izrādītos spēcīgākas par atmiņām, kurās bija tumši sarkanas asinis, taču mamma bija teikusi, ka raudāt nedrīkst, un Erbrova neuzdrošinājās.
— Jūsu lelle ir ļoti skaista, — teica Austra. — Droši vien ir jauki, ja ir tāda lelle. Tā, kurai ir tāda lelle, nekad nevar justies pavisam vientuļa.
Erbrova gandrīz pasmaidīja. Viņai patika, ka Austra ar viņu sarunājas tā, kā Erbrova bija dzirdējusi runājam tikai ar pieaugušajiem, — bet viņa taču vēl bija maza.
— Ja man kādreiz būs maza meitiņa, — Austra piebilda, — es ceru, ka arī viņai būs tāda lelle, un tad arī viņa nekad nebūs vientuļa.
Šoreiz gan Erbrova apmierināti pasmaidīja un pārslidināja pirkstus pār lellītes koka sāniem.
— Vai jūs esat apmaldījusies? Šī pils ir ļoti liela, te var viegli apmaldīties. Ja atļausiet, es jūs pavadīšu. Vai drīkstu jūs paņemt rokās? Es zinu, kur guļ jūsu māte.
Erbrova pamāja. Viņa bija piekususi. Bija tik jauki ļaut, lai Austra viņu nes. Erbrova noguldīja galvu Austrai uz pleca un nodomāja: ja viņa šai pašā brīdī apraudātu sava tēva nāvi, tad aukstais akmens pilnīgi noteikti izkustu. Viņa ļoti, ļoti gribēja apraudāties, taču nebija droša, vai tas nesadusmotu mammu, tāpēc arī šoreiz savaldījās. Kad viņas bija nonākušas dīvainā istabā, kur stāvēja milzīgs zelta krēsls, Austra viņu nolaida zemē.
